Aktrise Ieva Segliņa: Ja dēliņš nepieteiktos, pieļauju, ka būtu nonākusi strupceļā
Ārējs trauslums apvienojumā ar lielām darba spējām – tā varētu raksturot košo Dailes teātra aktrisi IEVU SEGLIŅU. Dzīve viņai ne reizi vien dāvājusi fantastiskas iespējas, bet likusi arī apstāties, kad Ieva arī pati jutusi – priekšā ir strupceļš. Kaut kādā ziņā viņa atkal ir jauna ceļa sākumā.
Foto: Liene Pētersone. Stils: Agija Vismane
Laikā, kad ienācu teātrī, psiholoģiski tam nebiju gatava.
Krīze kā iespēja
«Brīžus, kad esmu tikusi apstādināta, esmu piedzīvojusi vairākkārt, un tie vienmēr ir bijuši vērtīgi. Pēdējais bija laiks, kad pandēmija visu pasauli nolika uz pauzes. Mēs ar vīru (Nacionālā teātra aktieri Arturu Krūzkopu – I. J.) sākām domāt, ko vēl šajā dzīvē varētu darīt… Taču es nonācu pie secinājuma, ka neko citu nemāku.
Arī mūsu izjūta par notiekošo bija biedējoša, bet, par laimi, man nebija dīkstāves periodu, no teātra nāca piedāvājums iesaistīties tiešsaistes projektā Jūsmotāji, parādījās arī citi nākotnes plāni.
Ikdiena kļuva mierīgāka, bet es to izbaudīju – biju kopā ar ģimeni, ar savu divarpus gadu veco dēlu, kuram šis laiks bija ļoti emocionāls. Gadu pēc Alberta dzimšanas es pavadīju mājās, bet mans vīrs nepārtraukti strādāja. Un te pēkšņi – abi vecāki diendienā ir blakus! Albertam tas radīja lielus pārdzīvojumus, protams, pozitīvus, tomēr tie izpaudās dažādi.
Arī pati biju pieradusi pie noteikta ritma: kad esmu teātrī, sevi pilnībā veltu darbam, bet, tiklīdz esmu mājās, tā simtprocentīgi esmu ar dēlu. Tā bija dīvaina izjūta, kad pēkšņi arī darbs bija mājās: kamēr es strādāju, ieslēdzos vienā istabā, un dēls ar tēti tikmēr bija otrā. Un, kad no istabas iznācu, Alberts mani sagaidīja tā, it kā es patiesi visu dienu būtu bijusi teātrī (smejas). Arī vīrs piedalījās tiešsaistes izrādē Irānas konference, un mums bija jādomā, kā iekārtot darba telpu tā, lai divās atšķirīgās izrādēs nebūtu vienas un tās pašas dekorācijas fonā… Tā bija vesela shēma, kā mums mājas apstākļos strādāt.
Bet šis laiks bija ļoti vērtīgs. Režisors Viesturs Kairišs teica, ka to izmantosim, domājot par lielām lietām un lasot vērtīgas grāmatas. Un tieši tāds pagājušais pavasaris arī izvērtās. Man beidzot atkal bija laiks iedziļināties un uzkrāt nepieciešamo informāciju jaunām izrādēm, kas iepriekš lielā skrējiena dēļ bieži vien izpalika. Iespēju ik pa laikam apstāties un dažādos jautājumos pamatīgāk iedziļināties ļoti vēlētos saglabāt arī turpmāk. Redzu, ka arī teātra vadība domā par to, lai aktieri vairs nenonāktu ārprātīgā pārslodzē un iestudējumos piedalītos, iepriekš labi sagatavojušies. Ļoti ceru, ka tā notiks.»
