Aktieris Vilis Daudziņš: Iespējams, vistuvāk patiesībai ir pacietība

Nu, un arī sarunas noslēgums ir tāds, kāds piedien, piedaloties izrādē ar slavenu aktieri. Aizrunājamies tik ilgi, ka promejot izrādās – izdevniecības ārdurvis jau ciet un pieslēgta signalizācija. Sāk mirgot zila gaisma, skan skaļi pīkstieni, mēs stāvam tumsā un mēģinām nekustēties. Galu galā tiekam izvadīti apsardzes pavadībā. Izrādes beigas. Priekškars.

– Atceros, pirms kāda gada teici – esi ticis pie jaunas ābolu šķirnes. Aug? 
– Ā, tu runā par ‘Signe Tillish’! Viss kārtībā, aug. Man dārzā ir vecas ābeles, un šķita interesanti tās paturpināt. Ilgāk par kādiem astoņdesmit gadiem jau tās nedzīvo. Šķirnēm nosaukumu nav, bet āboli ir interesanti, ļoti garšīgi un tādi, kādus tirgū neesmu nopircis. Pirms kāda laika iepraktizējos ābeļu uzpotēšanā, kā arī acošanā. Acošana ir tāda smalkāka štelle, to parasti dara augustā. Bet potēšana, manuprāt, ir drošāka.

Savā dzīvē esmu nospēlējis kādas deviņdesmit lomas. Es jau pats sev apnīku.

Aizpagājušajā gadā Vidzemes tirgū nogaršoju kādus ļoti garšīgus ābolus. Ziņkārīgs cilvēks būdams, uzreiz noskaidroju – reta šķirne, kas savulaik bijusi populāra baltvācu muižnieku dārzos, selekcionēta Dānijā. Prasīju, vai varu dabūt kādu zariņu. Nē, nevarot, nedošot. Bet mana ziņkārība un neatlaidība bija liela, zvanīju uz Dobeles Dārzkopības institūtu, kur ir augļkoku un citu augu banka. Tur bija arī šī ābele. Dabūju dažus zariņus un fiksi, fiksi braucu uz laukiem. Bija karsta diena, ne pārāk laba acošanai, tomēr mēģināju. Viena no desmit ābelēm man aug jau otro gadu. Ābelīti uzcītīgi sargāju no zaķiem, kas tai uzbrūk. 

Tajā visā kaut kas ir. Brīnums. Tu nogriez zariņu, uzmanīgi to pietin klāt un tad gaidi. Tad pēkšņi ieraugi, ka tas patiešām ir pieaudzis, un no šīs klāt pieaugušās daļas viens pumpuriņš veras vaļā un sāk augt. Tādā brīdī saproti – tev viss ir sanācis. Tu esi, lūk, šādu ābeli gandrīz vai radījis. Lieliska sajūta!

– Kāpēc tev dārzs ir tik svarīgs?
– Dārzs ir paslēptuve. Arī vieta, kur atpūsties. Mana atpūta ir darbs – stādīšana, pļaušana, mežmalu ar krūmgriezi izgriezt, lai skaistāk. Manī mīt ainavu arhitekts. No džungļiem jau atkarota liela teritorija – milzīga pļava, kas zied. Tikai tagad jācīnās ar lupīnām. Ziedēšanas laikā tās izskatās izcili skaisti – kā milzīgs lavandu lauks. Bet vispār tā ir invazīva kultūra, draņķis, kas izkonkurē ikvienas citas k­lasiskās latviešu pļavas puķes, kurām tur jābūt. Daudzveidība pazūd, tāpēc man būs jāpieņem mēri. 

– Tava sieva Zane saka – jums abiem patīk darboties vienatnē. Saprotu, ja to saka viņa, kura ir vienīgais bērns ģimenē, bet tev ir brālis.