Aktiera Gunāra Placēna septiņdesmitā sezona teātrī: Mans skatuves mūžs ir bijis laimīgs
Vecākajam Latvijā spēlējošajam aktierim GUNĀRAM PLACĒNAM (93) Dailes teātra simtgades gadā tajā rit septiņdesmitā sezona. Notikumi, lomas un cilvēki atmiņu zibšņos un pieskārienos laikiem, kas bijuši.
Foto: Lauris Vīksne
Skatuves sievas man bijušas visas skaistākās Dailes teātra aktrises, un arī dzīvē laimējies.
«Teātrī esmu kopš 1951. gada. Kas mani paņēma uz Dailes teātri, atklāti sakot, nezinu. Neatceros, ka Smiļģis mums Teātra institūtā būtu kaut ko mācījis, bet droši vien bija skatījies mūsu diplomdarba izrādes, jo bez viņa ziņas es taču nebūtu nonācis viņa teātrī. Vēl nebiju beidzis atrādīt komisijai savus patstāvīgos darbus, kad jau biju pieņemts teātrī. Krečinska lugā Kāzas spēlēju dakteri Bubļiku, drusku komisku lomu. Jaunatnes teātrī notika mūsu diplomdarba izrāde Pazudušais dēls, kur es spēlēju Roplaini. Kad manā trešajā sezonā izrādi iestudēja Dailes teātrī, man iedeva Pūlīšu Pauli, Krustiņa draugu. Pirms Teātra institūta, mācoties Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumā, Pazudušo dēlu iestudējām dramatiskajā pulciņā, un tad es spēlēju Krustiņu. Cita tik liela aktiera kā es tur nebija. (Smejas.) Teātrī Pūlīšu Paula lomā dublants man bija Artūrs Dimiters. Iekšā laidējas teica, ka cilvēki, nākdami uz izrādi, jautājot, kas šovakar spēlēs. Gribot Placēnu. Dimiters lomu taisīja vairāk uz komisko pusi, bet es Pūlīšu Pauli ņēmu traģiskāk.
Sākumā domāju, ka man teātrī nebūs lomu. Es biju maza auguma, mazliet apaļīgs, bet Smiļģim vajadzēja liela auguma staltus aktierus ar varenām balsīm. Tomēr man laimējās, jau no pirmās sezonas man visu laiku bija darbs, bet vajadzēja Smiļģim pierādīt, ka es kaut ko varu. Sākumā viņš visus jaunos nolika trešajā, ceturtajā un piektajā plānā un skatījās, kā katrs tajos aizmugures plānos darbojas. Tos, kuri iekrita viņam acīs, pasauca tuvāk un tuvāk, līdz vienā brīdī es attapos skatuves pašā priekšā. Otrajā gadā biju tik ļoti nodarbināts, ka vienu dienu, skatoties izrāžu plānu, biju pārsteigts, ka vakarā man nav izrādes. Skatījos un neticēju – tiešām vakarā esmu brīvs! Man nebija lielu lomu, bet Smiļģis taisīja vērienīgus inscenējumus, kuros vajadzēja dancot, dziedāt, būt masās tautā, karavīros, un es priecīgs gāju.»
