Aiz viņa palika atjaunotas koka baznīciņas un sakopti kapi. Tēva Staņislava neticamā dzīve
Lietuvā ir unikāla svētvieta – neliels koka dievnamiņš ar pāris draudzes mājām apkārt, kas glabā kapucīnu mūka Tēva Staņislava (1918–2005) harmoniski izveidoto Dieva slavinājumu. Tas ir mierīgs, rāms, radošs, ciena pagātni un ietiecas nākotnē.
Foto: Elvita Ruka un no publicitātes materiāliem
Tēvs Staņislavs Paberžē bija radījis tik spēcīgu garīgo centru, ka pie viņa plūda cilvēki no visas Padomju Savienības. Pie viņa tiecās, viņu cienīja un mīlēja tik ļoti, ka vēl tagad, 18 gadus pēc aiziešanas mūžībā, katra mēneša 23. datumā šeit uz aizlūgumu pulcējas viņa garīgie bērni, bet ciemiņi var veldzēt dvēseli, skatot savākto ticības mantojumu – visi šie reliģiskie priekšmeti padomju laikā ir izglābti no iznīcības. Ne slavai, pašmērķim vai sevis izcelšanai, bet kā mīlestības, prieka un jaunrades slavinājums.
Pat skarot bīstamas tēmas, viņš nekad nerunāja naidīgi. Likteņa triecienus pieņēma tā, it kā tie nāktu no tā Kunga rokām.
«Daudzi jautāja par Paberži – ko es ar ļaudīm darīju, ka viņi turp tā tiecās? Tak neko es ar viņiem nedarīju. Droši vien tas arī ir galvenais. Es ļāvu viņiem pabūt pašiem ar sevi. Neaiztiku viņus. Tur bija izcili apstākļi vientulībai,» vietas fenomenu skaidroja Tēvs Staņislavs, nekad neizceļot pašu galveno šīs garīgās vilkmes iemeslu – viņa personības starojumu. Tik spilgts savā pazemībā un labestībā, ka silda joprojām. Kā tās 30 000 viņa izkaltās metāla saulītes – pie sienas liekami svečturi, kas saules formā slēpa tajā ievietotu krustu. To nespēja aizliegt pat modrie drošībnieki, jo kā gan arestēt par saules atveidu?
