Ainārs Ančevskis: Es visu laiku biju dzīvojis citiem
Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis saimnieko savās lauku mājās Vecumniekos un tad, kad teātrī mēģinājumi vai izrādes, sēžas auto un brauc uz Rīgu. Mazliet gan bēdīgs, ka teātrī viņam vairs nav tik daudz jaunu lomu. Toties viņa acīs vairs nav dziļo skumju. Varbūt tāpēc, ka pats ar sevi izcīnījis lielas kaujas un viņam atkal ir ģimene. Bet par šo tēmu velti mēģināt runāt. Ainārs sakniebj lūpas un saka – nebūs.
Foto: Māris Kreicbergs
Man ir prieks, ka beidzot varu parūpēties par savu krustmāti – pēc mammas aiziešanas viņa turēja rūpi par mani un tur joprojām.
– Pēc trim stundām vērsies priekškars un sāksies izrāde La Kritusī, kur arī jums ir loma. Aizdomājos – varbūt jums ir kāds savs rituāls pirms izrādes?
– Man nepieciešams ierasties teātrī ne vēlāk kā stundu pirms izrādes. Apbrīnoju kolēģus, kas var ieskriet pēdējā mirklī, frizētavā sataisīt matus, uzvilkt kostīmu, un – žiks! – uz skatuves. Man vajag tā mierīgi saģērbties, mierīgi sagatavoties, iziet cauri tekstam. Zinu, ka daudzi kolēģi obligāti pārlasa savu eksemplāru, es parasti mēģinu galvā iziet cauri, un, ja kaut kur iestājas kāds knakšķis, tad paskatos lugas eksemplārā. Jā, stunda vai pusotras – tas ir mans miera rituāls. Kādu dūmaliņu vēl, kādu kapužiņu. Miers man vajadzīgs, jo tā histēriski ieskriet un uzskriet uz skatuves es negribētu.
