Aija Rudoviča – no skolotājas par modes eksperti Itālijā
Stila konsultante un modes eksperte AIJA RUDOVIČA vismaz divreiz gadā mēro ceļu no Itālijas uz Latviju. Šeit viņa ir dzimusi un augusi, bet nu jau gandrīz divus gadu desmitus par savām mājām sauc Itāliju, kur izveidojusi spīdošu karjeru un sastapusi savu mūža vīrieti.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Agija Vismane
Ar Aiju tiekamies vasaras nogalē, kad Rīgā jau sāk viegli smaržot pēc rudens. Tērpusies viscaur baltā. Viņas smaids žilbina, bet emocijas laiku pa laikam sievišķīgi nošūpojas – ciemošanās Latvijā Aijai ikreiz ir nostalģijas pilna. Un aiz dienvidnieciskās ārienes itin drīz atsedzas mazliet ziemeļnieciska dvēsele.
– Aija, vai Itālijā jūtaties kā savējā?
– Jā, noteikti. Dzīvoju tur jau astoņpadsmit gadu – pirmos četrus pavadīju Toskānā, bet nu jau četrpadsmit gadus manas mājas ir Milānā. Esmu pilnībā adaptējusies un arī sapratusi, kas man Itālijā patīk un kas vairs ne tik ļoti. Jo sākumā tu visu idealizē – līdzīgi kā attiecībās ar cilvēkiem, tas notiek arī ar valsti.
Redzot šādu pāri kā mēs, daudziem ir viedoklis – redz, itālis uztur blondīni –, bet manā situācijā tā nekad nav bijis.
Pirmoreiz uz Itāliju aizbraucu deviņdesmitajos. Kā jau katrs kārtīgs latvietis, arī es dziedāju korī. Sākumā Latvijas Universitātes Minjonā, pēc tam sieviešu korī Ausma, Jāņa Zirņa vadībā. Tolaik vienīgā reālā iespēja aizbraukt uz ārzemēm bija regulāri iet uz mēģinājumiem, mācīties visas dziesmas un gaidīt, kad tevi izvēlēsies. Tā 1995. gadā nokļuvu Itālijas etrusku mazpilsētiņā Kortonā, Toskānā. Toskāna bija mans pirmais Itālijas iespaids – cipreses, kalni, vīnogas!
Atceros, bijām četrdesmit latviešu meitenes, un ciematā, protams, jau bija paklīdušas ziņas par latviešu meiteņu kori. Tik mazā pilsētiņā tas bija liels notikums. Četrdesmit blondas, skaistas meitenes! Trīs dienas bijām braukušas autobusā, turpat ēzdamas un gulēdamas, bet tāpat lūpas mums visām bija sarkanas! Vīrieši teica komplimentus, un mēs brīnījāmies – kā tad tā, vai tiešām esam tik skaistas? Latvijā tolaik neviens tā ar komplimentiem nebārstījās. Tā sākās mans Itālijas idealizācijas posms. Nakšņojām hostelī, un tā īpašnieks Serdžo, kurš tagad man ir liels draugs, bija sasaucis visus savus draugus, un tad nu viņi mums tur apkārt spietoja kā tādas bitītes. Tā iepazinos ar Rikardo – jaunu arhitektūras studentu no Florences, ar kuru sākām sarakstīties.
– Vai viņš ir tas pats arhitekts, ar kuru joprojām esat kopā?
