Aija Legzdiņa intervijā par mīlestību: Manī ir sāpe, kāpēc noticis tā, kā ir šobrīd…
Baltā mežģīņu kleitā un melnā fifīgā cepurītē Aija Legzdiņa Latvijas sirdsdziesmas gada finālā uzmundrinoši aicināja skatītājus baudīt visskaistāko mirkli – to, kurā esam šobrīd. «Dziesma Ievziedos ir stāsts par mani,» atzīstas Aija. «Pēc mana dzīves kūleņa tās vārdi ieguvuši pavisam citu nozīmi.»
Foto: Matīss Markovskis
Aijas dziedāto Ievziedos telefonbalsojumā atzina par šīs sezonas skanīgāko Sirdsdziesmu. Tā ir stāsts par viņu pašu. Vēl nesena Aijas dzīves pagātne izskan rindās: «Ievas bija pilnas baltiem ziediem, kad tu aicināji pastaigāt.» Šodienai ir cita noskaņa: «Paliek pāri melnas ogas, tās kā dzīve dažkārt sūras ir.» Tomēr par rītdienu Aija domā un dzied cerīgi: «Ievu ziedu laikā nākšu es pie tevis, zaļi baltais krūms…»
Man tik ļoti gribas paiet viņam pretī, kad viņš nāktu! Kā man gribētos viņu apskaut un teikt – sākam no gala, sākam vēlreiz…
– Pirms sarunas teici: «Man ļoti vajadzēja šo uzvaru…» Kāpēc?
– Man bija svarīgi parādīt, ka varu ar to uzvarēt, – gribēju, lai šo dziesmu dzird… Pirms kāda laika, kad lasīju Intas Tuzas dzejoli Ievziedos, dzirdēju, ka šie vārdi skan, bet nekādu zemtekstu tajos nesaskatīju – nekāda stāsta man tur tolaik nebija. Aizsūtīju māsīcai Ingai Lazdiņai, dziesmas melodijas autorei, un arī viņa piekrita – skan! Tapa dziesma, bet noliku to malā. Tad nāca mans dzīves kūlenis, pēc kura šīs dziesmas vārdiem un melodijai jau bija pavisam cita nozīme – klausoties ļoti raudāju. Tas ir mans – un varētu būt arī kādas citas sievietes – stāsts par ievziedu pavasari, no kura pāri palikušas tikai melnas ogas, bet jāsaglabā ticība, ka nāks vēl cits pavasaris…
– Par kādu dzīves kūleni tu runā? Vai tas saistīts arī ar dzīvesvietas maiņu – zinu, ka pēdējos gados dzīvoji nevis Jaunbērzē, bet Pierīgā?
– Kad aizgāju no sava vīra Jāņa, nopirku sev dzīvoklīti Jaunbērzes ciematā. Ar Jāni izšķīrāmies godam, tāpēc arī tagad satiekoties varam mierīgi runāt. Nevaru par viņu teikt nevienu sliktu vārdu. Mums kopā bijis daudz skaistu mirkļu, dēls izaudzis, savulaik saimniekojām – slaucām govis, pienu nodevām, rukši mums bija, uz tirgu braucām. Viss notika! Diemžēl Jānim posmiem uznāca problēmas ar alkoholu. Es biju tā, kas izlēma – jāšķiras. Tolaik dzīvojām kopā kā krietna latvju saime – trīs paaudzes zem viena jumta, un arī manai mammai palika sava bērna žēl, viņa teica, ka vairs nevar uz to mierīgi noskatīties.
