Aigars Nords: Nevienam nedrīkst būt tādas varas pār tevi, ka viņš var tevi salauzt
Pateicoties Aigaram Nordam, Latvija dziļi un fundamentāli sāka iepazīt vīna kultūru. Pateicoties viņam, Latvija sāka skriet maratonu. Tie ir skaļi vārdi, bet tiem ir stiprs faktu segums. Ar Aigaru esam labi pazīstami, tāpēc man šī saruna bija pārsteigums. Jo Aigars, lai arī ārēji šarmants un atvērts, savu sirdi tik viegli kā šampanieti neatver. Vēlāk viņš mūsu sarunu salīdzinās ar laba bordo pudelīti (1985. gada Chateau Haut Brion), kuru nekad, nekad nebaudītu steigā. Tas būtu vīns, ko ilgi noturētu savā pagrabā, lai atvērtu, kad sagaidīts īstais laiks un kompānija.
Foto: Lauris Vīksne
– Mūsu sarunu sākšu ar jautājumu – kā tu izjūti šo laiku? Ar saviem intriģējošajiem šampanieša stāstiem biji viens no skaistās un baudkārās dzīves sludinātājiem. Un tad pēkšņi šis netālā kara fakts. Brīžiem šķiet, ka šampanietis pat garšo citādi. Ko tas mainīja tavā pasaules uztverē?
– Pirmais bija šoks. Kad krievi iebruka Ukrainā, viesojos Burgundijā, jutos eiforijā un pēkšņi izdzirdu ko tādu, ko neviens šajā gadsimtā negaida. Iestājās neliela dezorientācija, nesaprotot, ko darīt, kam palīdzēt. Jā, iepriekšējā dzīvē es aicināju uz baudkāro dzīvi un joprojām aicinu, jo arī pagājušā gadsimta sākumā Rīga steidza dzīvot starpkaru dzīvi. Mēs arī, kopš ieguvām neatkarību, steidzām dzīvot. Un te pēkšņi tāds belziens, kas visus uz laiku aizsūta bezsamaņā. Pirmā doma bija – kas notiks ar bērniem? Bērnu dimensija uzdzen daudz lielāku stresu, jo pats jau kaut kā izkulsies. Šobrīd cilvēki lēnām sāk pierast pie situācijas, lai cik tas ciniski izklausītos.
