Agresīvi neprecējušies. Pāra saruna ar Signi Baumani un Stērdžsu Vorneru

Pieturzīmes

•  Filmu režisore, scenāriste, ilustratore.
•  Dzimusi Aucē, augusi Tukumā un Sahalīnā, kur viņas vecāki devās strādāt un izrauties no rutīnas. Pēc tam atgriezusies Rīgā, kur pabeigusi 2. vidusskolu.
•  Kopš 1995. gada dzīvo Ņujorkā.
•  No 2005. gada ir ASV Kinomākslas un zinātnes akadēmijas biedre un balso, kuras filmas saņems Oskaru.
•  Iepriekšējā gadā Signes filma Akmeņi manās kabatās (tā bija par depresijas tēmu) saņēma daudzus starptautiskus apbalvojumus. 
•  Arī Mans laulību projekts jau piedzīvojis izrādīšanu prestižos starptautiskos filmu festivālos un arī nominēts Eiropas Kinoakadēmijas balvai kategorijā Labākā animācijas filma.

Tikai divos mēnešos – martā un aprīlī – nomira desmit mani draugi. Viņi visi bija aktieri.

Signe: IEVAI būs ekskluzīva intervija, jo vēl nevienam nebija ienācis prātā nointervēt arī Stērdžesu!

Iveta: Tad sāksim ar iepazīšanos. Stērdžes, par Signi mēs šo to zinām, bet par tevi – neko.

Stērdžss: Es esmu teātra cilvēks – aktieris, režisors, daudz strādāju ar jaunajiem rakstniekiem, veidoju izrādes. Arī tagad es to darītu, bet pandēmija aizslēdza teātrus. Ņujorkā viss tikai pamazām atgriežas. Brodvejā kūsā dzīvība, bet mazajos teātros strādāt ar pilnu jaudu pagaidām ir pārāk riskanti. Bet savā ziņā šis laiks labi sakrita, lai es varētu pilnībā pievērsties Signes filmai. Mēs bijām spiesti uz dažiem mēnešiem atlaist studijas darbiniekus, un sanāca tā, ka Ņujorkas daļu, lai varētu nodrošināt darbu komandai, kas strādāja Latvijā, darījām divatā. Mēs sākām strādāt attālināti vēl pirms pandēmijas. Tajā laikā studijā mums bija trīs četri pilna laika darbinieki un daži praktikanti. Latvijā divpadsmit mākslinieces krāsoja Signes zīmējumus un pieci kompozīcijas mākslinieki savienoja zīmējumus ar fotogrāfijām. Mēs nedrīkstējām pārtraukt darba ciklu, jo Latvijas komanda no mājām turpināja strādāt.