Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka: Es ļoti labi rakstu sūdzības – tā, ka visi ir mēmi pārsmējušies
Dēvēta par Latvijas grāmatu karalieni, izdevēja un Apgāda Zvaigzne ABC vadītāja VIJA KILBLOKA katru dienu pati stūrē uz darbu, neslēpj to, ko domā, spēj pasmieties par sevi un nemitīgi lasa. Un vēl viņa ir pārliecināta, ka labākās zāles pret jebkuru grūtumu ir darīšana!
Foto: Liene Pētersone
Ārkārtīgi novērtēju brīdi, kad mūžībā aizgāja mana mamma, un vecākais dēls, pirms es spēju bilst kaut vārdu, bija nokārtojis visas emocionāli grūtās formalitātes.
«Zinu savu izdzīvošanas potenciālu dažādos laikos, man ir liela dzīves pieredze, tāpēc šī pandēmija un krīze nešķiet nekas ārkārtējs. Taču teikšu godīgi – tiklīdz pateica, ka sāksies kas neparedzams, sagādāju nopietnas pārtikas rezerves. Sapirku slavenos griķus, pupas un zirņus, gaļas konservus, raugu, kas vajadzīgs, lai ceptu maizi, – izdomāju, ja mēnesi vai divus no mājas ārā netiksim, tad ar bērniem būsim paēduši. Rosīšanās man mazināja bailes un satraukumu, kas cilvēkam ir tad, ja viņš neko nedara. Es rīkojos! Kāds var par to smieties, bet es daru. Dzīvots un mācēts izdzīvot ir visādos laikos, galu galā esmu pēckara bērns. Laukos Jumpravā elektrība parādījās, kad gāju 2. klasē, mācījos vēl arī pie petrolejas lampas. Tāpēc, pienākot pandēmijai, man tikai vajadzēja sevī aktualizēt to izdzīvot gatavo cilvēku, un to arī izdarīju! Pēc tam gan situācija mainījās, bet mani suņi paēda labas putras – nebija jāuztraucas, ka sagādātais aizies postā.
Arī inflāciju esmu piedzīvojusi – izdevniecību vadu kopš 1992. gada. Tāpēc zinu, kā cilvēki mobilizējas, un varu paļauties, ka jebkuras nestabilitātes, spriedzes vai neskaidrības gadījumā mēs, cilvēki Zvaigznē, saliedēsimies. Manī arī ir iekšēja gatavība un pārliecība par savu varēšanu jebkādos laikos. Agrā jaunībā, kad bērni bija mazi un alga ļoti maza, varēju visu uzadīt, visu uzšūt, ieskaitot skaistu, stilīgu mēteli ar polsteriem, kā nevienai Rīgā. Manī ir ielikts izdzīvotājs!»
Grūtībās mobilizējos
«Daudzi čīkst, ka tagad tādi grūti laiki, bet es saku, ka jāstrādā! Kad augu, man tamborēt iemācīja agrāk nekā lasīt. Ziemā istabā nav ko darīt, logi leduspuķu aizvilkti, un tu sēdi un tamborē. Nevis vienkārši kā bērns rotaļājies, bet kaut ko radi. Atceros vēl vienu nodarbošanos – rūtiņu burtnīcā katru rūtiņu izkrāsoju citā krāsā. Tagad mācām bērniem meditēt, bet man nolika burtnīcu un krāsu zīmuļus, un krāso! Pa ziemu visu burtnīcu izkrāsoju. Vienmēr, kad tagad izdodam krāsojamās grāmatas pieaugušajiem, atceros to burtnīcu. Tā esmu trenējusi pacietību, izturību.
