Swedbank valdes priekšsēdētājs Reinis Rubenis: Svarīgāk par pašu naudu ir tas, kā tu to nopelni

Nebrīnīšos, ja kaut kad nākotnē Reinis kļūs par Latvijas prezidentu. Jo, kā pirms diviem tūkstošiem gadu rakstīja intervijā piesauktais Platons, valsts būtu jāvada filozofam. Reinim tā nav nezināma sajūtu pieredze. Gluži kā dzintarā tiek notverts neuzmanīgs kukainis, Reinis ir filozofs Saules akmenī.

– Es gribu sākt pavisam vienkārši: kas ir pirmais, ko tu nodomā, kad no rīta pamosties?
– Liekas, ka pēdējos gados mani sapņi ir stipri abstrakti un nav saistīti ar realitāti. Līdz ar to mēģinu noorientēties, kur es esmu, kas par dienu un kas man šodien jāizdara. Jā, pēdējos divus gadus mostos ar domu – kur mana mazulīte (jaunākā meitiņa), kā gulējusi, sakārtoju sedziņu, nu tā…

– Tā man likās, kaut kādā ziņā mēs vienmēr esam jaunie vecāki. Bet, runājot par tevi, kāda bija Reiņa bērnība?
– Brīvdienās pārlasīju Pola Rikēra interviju, kur viņš saka, ka vienmēr pastāv sajūtu fons: tie cits aiz cita veidojas vairākos slāņos, un pastāv zināma fonu hierarhija. Līdzīgi kā ainavā – jebkurā ainavā ir dažādu līmeņu tuvums un tālums.

To mīlestību, ko jūtu pret viņām, nav iespējams izteikt vārdos, domāju, ka viņas to zina un zina uz visu mūžību.

Tāpat ar sajūtām – ir dziļi iesakņotas sajūtas, un ir gaistošas sajūtas, emocijas, kuru laiks ir daudz īsāks nekā, teiksim, kaislībām. Tāpēc bērnības ainava manā atmiņā nogūlusi kā īpaši laimīgs laiks. Tas saistīts ar maģisko vietu Latvijā – Vecpiebalgu (pie Ineša ezera), ar mammammu, kas labi iegūlusi atmiņā, reizē ar to brīnumaino pasauli, kurā katram sava vieta un kuru viņa prata saturēt kopā, sākot ar sakoptiem laukiem, mājlopiem un puķēm, beidzot ar radiem, kaimiņiem un darbabiedriem.