LTV Žurnāliste Ina Strazdiņa: Konfliktu zonās vairāk uzplaiksnī dzīves jēga
Sievišķīgi maiga balss un tēmas, kur vajag krampi un dziļas zināšanas – tāda ir Latvijas Televīzijas žurnāliste INA STRAZDIŅA. Pašā kara sākumā Ina devās uz Kijivu, taču bombardēšanas dēļ lidmašīna tika pagriezta atpakaļ. Viņa ir strādājusi karstajos punktos un pieredzējusi to īpašo dzīves jēgu konfliktu zonās.
Foto: Liene Pētersone. Stils: Agija Vismane
Pieturzīmes
• 46 gadi.
• Dzimusi un augusi Talsos.
• Strādājusi laikrakstā Talsu Vēstis un Latvijas Radio; 13 gadu bijusi LR speciālkorespondente Briselē.
• Kopš 2019. gada 2. janvāra strādā Latvijas Televīzijā. Ir LTV Ziņu dienesta atbildīgā redaktore un kopā ar Tomu Pastoru un Gintu Amoliņu vada raidījumu Pasaules panorāma.
• Saņēmusi LŽS balvu Latvijas žurnālistikas cerība, LŽS Izcilības balvu, titulu Eiropas Gada cilvēks un Cicerona balvu par mērķtiecīgu ieguldījumu žurnālistikā.
• Rakstījusi dzeju.
• Mazi dzīves mirkļu apraksti: https://inastrazdina.wordpress.com
Drūmākos un bīstamākos apstākļos cilvēkā dzimst pavisam cita dzīves garša un sapratne.
Mēs runājamies pusdeviņos vakarā, jo šis ir vienīgais laiks, kuru Ina varēja izbrīvēt. Tikko sagatavojusi Panorāmai sižetu par tikšanos ar ASV valsts sekretāru Entoniju Blinkenu, viņas acis ir mazliet nogurušas, bet domas varbūt jau pie nākamās dienas jautājumiem Kanādas premjeram Džastinam Trudo. Un vienlaikus mazliet sakautrējusies par viņai pievērsto uzmanību.
Trīspadsmit gadu Ina bija Latvijas Radio un vēlāk arī citu Latvijas mediju speciālkorespondente Briselē, bet pirms trim gadiem atgriezās Latvijā. Tas it nemaz nebija viegls lēmums.
– Divas reizes mēs šo interviju atlikām – pirmajā reizē tevi nosūtīja strādāt uz Ukrainu, bet otrajā reizē bija plānots, ka tūlīt turp brauksi, tomēr braucienu atcēla. Karš jau bija sācies, Kijivā skanēja šāviņi. Vai tu tiešām nebaidies?
– Protams, baidos. Baidīties ir pareizi un normāli. Bet tas, kas man jādara, ir kaut kas lielāks.
Pirmajā reizē mūsu lidmašīnu pagrieza atpakaļ uz Poliju, jo tajā naktī sākās bombardēšana Kijivā. Uz Ukrainu kopā ar citu Baltijas valstu ministriem bija devies mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, un man tajā naktī bija jābūt Kijivā un jāveido stāsts. Lidojums no Varšavas bija paredzēts desmitos vakarā, bet to atlika, jau parādījās ziņas, ka Kijivā var sākties bombardēšana. Mums tobrīd tas likās kaut kas neiespējams, kaut kas arhaisks, kā no Otrā pasaules kara! Lidojumu pārcēla uz diviem naktī, mēs pacēlāmies gaisā, kādu brīdi tur bijām, un tad lidmašīnas kapteinis sacīja: «Uzmanību, dāmas un kungi, mēs dodamies atpakaļ, jo Ukrainas gaisa telpa ir slēgta.» Vissāpīgāk bija redzēt lidmašīnā sēdošo ukraiņu reakciju – viņu acīs bija šoks…
