Lielā Kristapa laureāts Dāvis Suharevskis: Visvairāk man patīk, ja cilvēki smejas par sevi

Kad man filmēšanas laikā teica: «Aiztaisi muti, lai kadrā neizskaties pēc muļķa!» – es to arī darīju. Un tagad novērtēju, ka to izdarīju.

Izrādās, Dāvis cerējis filmā Pilsēta pie upes spēlēt vien masu skatos, bet režisors Viesturs Kairišs viņu izvēlējās galvenajai – Anša – lomai. Ansis ir daiļkrāsotājs, kura sirds pieder divām meitenēm – gan Agneses Cīrules spēlētajai latvietei Naigai, gan ebreju meitenei Ziselei (viņas lomā ­– čehu aktrise Brigita Cmuntova, kas saņēma Lielo Kristapu par labāko aktierdarbu otrā plāna lomā). Bet filma stāsta par pilnīgi traku vēstures posmu un varas maiņām četrdesmito gadu Latgalē.
Mēs runājāmies internetā, jo Dāvis bija pašizolācijā Gaigalavā pie vecākiem, tāpēc ka bija izbraucis no valsts – uz Igauniju, kur Tallinas kinofestivālā Melnās naktis notika filmas Pilsēta pie upes starptautiskā pirmizrāde. Ar Dāvi runājot, ik pa laikam jāsmejas par viņa burvīgo pašironiju.
 

– Lielā Kristapa nominācijā par labāko galvenās lomas tēlojumu bija pamatīga konkurence, tostarp Dvēseļu puteņa Oto Brantevics, kurš karu nevis spēlēja, bet izdzīvoja. Ar kādām izjūtām tu gaidīji iznākumu?
– Biju pilnīgi pārliecināts, ka Kristaps tiks Agnesei Cīrulei. Protams, esmu pagodināts un ļoti priecīgs, ka esmu saņēmis. Bet pirms tam biju diezgan mierīgs, jo man nebija nekādu gaidu!

– Un tagad? Kristapu atdevi mammai, lai glabā Gaigalavā?
– Nē, Kristaps palika Rīgā. Tas ir šausmīgi smags, es parasti vedu uz mājām burkas, un baidījos, ka tas visas burkas saplēsīs. Tagad Kristaps stāv nolikts plauktā. Praktisku pielietojumu tam mājās neredzu – ja nu ielaušanās gadījumā, kad vajadzētu aizstāvēties. (Smejas.) Un noliku tādā vietā, kur to nevar redzēt, lai es kaut ko nesadomājos. Kad cilvēkam sakāpj galvā čuras, tas no malas izskatās šausmīgi smieklīgi!  

– Tu neesi profesionāls aktieris, tomēr filmai Pilsēta pie upes pieteicies pats. Ko tu īsti biji iztēlojies spēlēt?