Mudīte Šneidere un viņas mīla Harijs Liepiņš: Ja būtu ­zinājusi, tad gan būtu no viņa aizgājusi

Ilggadējā Dailes teātra aktrise un rakstniece Mudīte Šneidere nodzīvoja garu un krāšņu, lai arī nebūt ne vienkāršu mūžu. Viņa aizsaulē devas 89 gadu vecumā pirms nepilniem diviem gadiem – aizgāja pie savas lielās mīlestības aktiera Harija Liepiņa un vienīgā dēla Āra. 29. aprīlis ir Mudītes dzimšanas diena, un šis ir viņas stāsts, kas tapis aktrises pēdējā dzīves gadā. 

«Viss aizvadītais gads man ir pagājis vienā zīmē, un tā ir Ukraina. Citas nevar būt, jo tas, ko izcieš ukraiņu tauta, ir milzīgs likteņa pāridarījums veselai cilvēces daļai. Tāpēc ir tikai viena doma un lūgšana liktenim, kurā mums jālūdz par Ukrainu un arī par mums pašiem.

Mūsu kopīgās dzīves laikā Harijam ir radušies divi ārlaulības bērni. Dēls un meita. Katrs ar citu sievieti. Tolaik es to nezināju.

Man, atrodoties jau savā dzīves finiša taisnē, saņemt apliecinājumu, cik mums apkārt ir daudz cildenu un vērtīgu ļaužu, kuriem, atbalstot Ukrainu, ir vajadzība dot, ir liels stiprinājums. Tas sirds dāsnums un nesavtība, ko ik dienas piedzīvojam, uztur cerību un pārliecību par Ukrainas uzvaru, kurā būs arī manas latviešu tautas pienesums.

Es pateicos, ka manās personīgo sāpju dienās pretī nākuši visu mūžu zināmi cilvēki, bet, tikai tagad tā īsti ieraugot to zelta dvēseli, kas ir viņos, mani pārņem silts vilnis un no aizgājušiem laikiem plūst gaišas atmiņas. Kopš pirms diviem gadiem zaudēju vistuvāko cilvēku, kas man vēl bija, – savu mīļo dēlu –, esmu saņēmusi tik daudz siltuma un mīlestības, ka, pašai par pārsteigumu, esmu gandrīz laimīga. Man liekas, ka tas, ko es piedzīvoju, ir kāda augstākā griba. Man ir ko domāt un atcerēties, un, esot vienai, man ne mirkli nav garlaicīgi un vientuļi. Visu mūžu manī kā pērles ir krājušies iespaidi par redzēto, dzirdēto, par cilvēkiem, un tad, kad ir nācis pienākums to atcerēties, uzrakstīt vai izstāstīt, ko tad esmu dzīvē no šiem cilvēkiem saņēmusi, tā ir kā būtiskā destilēšana. Tās atmiņas ir kā piles, kas paliek uz katla vāka pēc ūdens vārīšanās, kad viss ir norimis. Bija briesmīgs virdiens, bet beigās no tā palika tikai pilieni uz katla vāka…»