Margarita Vilcāne: Pateicos Dievam par savu ļoti laimīgo dzīvi
«Es jau vairs intervijas nedodu,» savā Upesgrīvas mājas virtuvē, aplejot man stipru kafiju, saka Margarita Vilcāne. Tomēr sarunai ar IEVU viņa ir piekritusi. Un man pretī verandā apsēžas dzīvesgudra sieviete, kura ir tieša un godīga, nebaidās pasmieties pati par sevi un nevairās būt šerpa, ja vajag. Ar taisnu muguru un lielu pašcieņu, tomēr viņā ir daudz mīlestības un siltuma.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (F64)
Dzeršana man sakās briesmīgā formā, neviens par to nezināja, es dzēru viena, pa kluso.
Rudens saulē pie Margaritas ir skaisti – plašs zāliens, priedes, aiz meža jūra, uz terases galda traukā vīnogas. Margaritai mugurā ir balta blūze ar tumšu, siltu vesti, un runājot visas emocijas spoguļojas sejā. Fotografēties viņa nevēlējās, un arī savus fotoalbumus ir izmetusi, pati saka: lai pēc viņas aiziešanas tos kādā izgāztuvē nesvaidītu vējš. Pēc vīra, rakstnieka Jurija Skopa, nāves Margarita palikusi viena, tāpēc sabiedrībai šurp pārcēlies viņas brālēns Augusts.
– Tagad dzīve jūs nolikusi te, Upesgrīvas mājā. Kādas te ir jūsu dienas, par ko jūs priecājaties, par ko skumstat?
– Par ko es priecājos, tas viss te ir redzams! Par dabu, kas man visu mūžu devusi spēku dzīvot un spēku domāt – mežā man labi domājas, pa mežu es varētu klīst un klīst, un klīst. Un smaržas! Kā te vakaros smaržo! Gaiss ir tāds, ka varētu smelt ar karoti. Pēc sava gara es neesmu lauciniece, bet dzīve tā ir iegrozījusies, un man te ir visērtāk. Pēc visiem lielajiem pārdzīvojumiem ar vīru un visu pārējo es nespēju iedomāties, ka varētu atgriezties Rīgas dzīvoklī, un man šeit ir vislabāk. Trūkst, bez šaubām, teātra.
