Kristaps un Liene Jaunžeikari. Atklāti par attiecībām un ziedošanos
Viņš – slaidi muskuļots, viņa – viegla kā spalviņa. Baleta solists un kustību pedagoģe. Kristaps un Liene Jaunžeikari. Viņu kopīgais stāsts arī ir mazliet balets: ārēji skaists, patiesībā – grūtumā un ļaužu mēlēs rūdīts. Viesojos Jaunžeikaru Upesciema mājā. Sēžam zem ēnainas egles, baudām aukstu kafiju grieķu stilā. Skatam paveras gaisīga terase, iepretim – gleznaina pirtiņa kā Grimmu pasakā, ar Lienes darinātiem dekoriem.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
Liene: Kolēģe, jau riktīgi iesilusi, jautāja: «Lienīt, viņš tev ir dēls vai mīļākais?» Atbildēju: «Protams, mīļākais.» – «Laimīgā!»
– Liene, kad tu nāci pāri pagalmam ar krūzi rokā, nodomāju – īsta Limožas porcelāna balerīna, proporcionāls augums, skaista plastika. Iedomājos tevi uz skatuves…
KRISTAPS: – (Smaida.) Jā, ir, ir tā.
LIENE: – Ņemot vērā manu mazo augumu, mierīgi iepērkos bērnu nodaļā, apaviem 34. izmērs… Par izskatu varu pateikties dabai un kādiem man nezināmiem gēniem. No latvietes gan manī nav ne drusciņas; esmu adoptēta mēneša vecumā – domājams, ka mani no pakistānieša radījusi ukrainiete un atstājusi dzemdību namā. Bet nekad par to neesmu runājusi ar vecākiem, kas mani uzaudzināja. Viņi mani ļoti mīl, devuši visu, ko vien bērnam var iedot.
– Es gan teiktu, ka tu esi itāliete, grieķiete, francūziete…
LIENE: – Jā, tās tiešām ir zemes, kurās mani uzrunā kā vietējo, tūristi pat ceļu prasa. Un Piafu mašīnā klausos tik skaļi, ka tie, kas brauc blakus, var nodomāt – dulla.
KRISTAPS: – Bet mūsu abu kaislība ir Itālija.
LIENE: – Un ar Grieķiju mums ir īpašas attiecības: tiklīdz izkāpām Uranupolē, līdzās Atosa kalnam, bija sajūta – esam mājās. Puse pilsētas pieder pareizticīgo baznīcai, daudz svētceļnieku, priesteru, mūku. Trīs reizes braucām uz turieni, dzīvojām vietā, kur otrpus ielai ir Adrijas jūra.
KRISTAPS: – Saimniece Karolīna ierādīja dzert auksto kafiju – karstā laikā dod labu veldzi: ar cukuru, daudz piena.
LIENE: – Adrijas jūras krastā pirms astoņiem gadiem arī simboliski apprecējāmies. Mūs salaulāja Stelioss, mūsu draugs, mazliet traks grieķis, bet padevīgs Dievam, ciešā saistībā ar baznīcu… Viss notika grieķiski. Man mugurā bija gaiši zila kleita ar ziediem, kājas – basas.
