Rakstnieks Joņevs un dramaturģe Konste: Jūties labāks cilvēks, ja esi ar bērnu ratos

– Esat kopā jau gandrīz desmit gadus. Pagājušā gada aprīlī apprecējāties. Publiski pieejamās fotogrāfijās gan īsti nav redzams, ka Anete ir bērniņa gaidībās… Vai precējāties, lai, kā saka, papīri būtu kārtībā?

Jānis: Nu kaut ko jau varēja manīt un nojaust…

Anete: Man kāzu kleitai izsprāga viena poga! (Smejas.) Patiesībā jau iepriekš bijām domājuši par precēšanos, bet mums bija arī citi plāni – ka dosimies lielā ceļojumā, ka precēsimies, ka būs bērns. Un sanāca tā, ka pirmais bija bērns. Ja bērns tā uzreiz nepieteiktos, tad sākumā apprecētos… 
Mēs abi nebijām tā ļoti izmisuši pēc bērniem, taču bija doma, ka kaut kad gribētu. To atlikām, bet laiks gāja uz priekšu, līdz kādā brīdī sapratām, ka bioloģiskais pulkstenis tomēr liek par sevi manīt… 

Nebiju domājusi, ka tas nenotiks tā uzreiz, ka mēs jau esam diezgan veci.

Jānis: Pirms pieteicās Anšlavs, man kādu gadu bija sajūta, ka it visur redzu cilvēkus ar maziem bērniem… Tolaik dzīvojām pie Ziedoņdārza, un mazi bērni bija redzami visās malās.

Anete: Kādā brīdī man kļuva mazliet skumji – it kā viss ir forši, sēdi bārā ar draugiem, bet tad saproti, ka arī pēc desmit gadiem joprojām tā sēdēsi. Lai gan stāsta, ka tieši cilvēki ar bērniem piedzīvo rutīnu, bet, arī dzīvojot bez bērniem, vari ieslīgt rutīnā, katru vakaru ejot uz bāru. (Smejas.)