Meklējot tēti. Trīs vīriešu skaudri stāsti par tikšanos ar tēvu, kura viņu dzīvē nebija…
«Labdien, jūs esat mans tēvs!» Ko tu darītu, saņemot šādu ziņu no kāda pirms tam pilnīgi nezināma jauna vīrieša vai sievietes? Ticētu? Šaubītos? Un tālāk? Jā, gadās arī šādi pārsteigumi, tomēr daudz biežāk tēvi par saviem bērniem zina, tikai izliekas, ka viņu nav. Pieredzes stāsti liecina vienu: ja tēvs par savu bērnu gadiem nav licies ne zinis, nekāds brīnums nenotiks – vienaldzība nepāriet.
Foto: Midjourney
Ritvars. Tā bija sievas ietekme
«Manā dzimšanas apliecībā tēva ieraksta vieta ir tukša. Par to, ka mans tēvs nav tas vīrietis, kuru uzskatīju par savu tēvu, uzzināju vēlīnā pusaudža vecumā – kaimiņu putniņš pačivināja. Kad jau biju pilngadīgs, mamma pateica patiesību, nosauca mana tēva vārdu un uzvārdu un teica, ka tā ir mana izvēle – meklēt vai nemeklēt, viņa neko par šā vīrieša dzīvi nezina. Vienlaikus mamma arī atzinās, ka viņai kā akmens novēlies par beidzot pateikto patiesību.
Tas var izklausīties jocīgi, bet tiešām esmu pateicīgs savam bioloģiskajam tēvam, ka viņš manā dzīvē nav maisījies.
