Divu meitu tētis: Nedomāju, ka no divu gadu vecuma bērnu jāved uz bērnudārzu

Gaidīt nezināmo

Ar Egiju esam kopā deviņus gadus. Viens otru arvien tuvāk iepazinuši, sapratām, ka vēlamies, lai mūsu ģimene kļūtu kuplāka.  

Drīz vien pēc Ances piedzimšanas sapratām, ka vēlamies otru bērnu. Man un sievai šķita, ka būs labāk, ja bērniem būs maza vecumu starpība, tad mazie varēs kopā spēlēties un augt, mēs paši ātrāk tiktu cauri negulēšanas periodam un pēc tam varētu atpūsties. Arī skatoties no praktiskās puses, tas šķita pavisam loģisks lēmums, jo Egijai tad abi bērnu kopšanas atvaļinājumi būtu viens pēc otra un nebūtu jāatgriežas darbā. 

Lai gan par to, ka vēlamies vismaz divus bērnus, bijām pārliecināti, neviens no mums nenojauta, kāds patiesībā ir šis gaidīšanas laiks. Forumos, teorijās un draugu pieredzes stāstos bija dzirdēts daudz, bet, kad tas notiek ar pašu, viss šķiet citādi. Otrs gaidību laiks pagāja daudz ātrāk, jo ikdienu piepildīja rūpes par meitiņu un viss jau likās zināmāks. Abas meitiņas tika gaidītas ar prieku, un visu jauno uztvērām kā piedzīvojumu un pieredzi, kuru dots izbaudīt.  

Nedomāju, ka, tiklīdz pienāk pusotra, divu gadu vecums, bērni būtu jāved uz bērnudārzu.