Pirmā pasaules kara neparastākais zaldāts – paviāns Džekijs
1915. gada augustā Dienvidāfrikas Savienības kājnieku 1. brigādes iesaukšanas punktā ieradās karavīrs Alberts Mārs. Pēc medicīniskās apskates un citām oficiālajām procedūrām, nu jau būdams ierindnieks ar kārtas numuru 4927, viņš vērsās pie pulka komandiera ar neparastu lūgumu. Viņš vēlējās, lai frontē viņam varētu doties līdzi viņa biedrs – lāču paviāns jeb čakma, vārdā Džekijs. Nedaudz apdomājoties, oficieri piekrita ieskaitīt neparasto karotāju pulka rindās. Tā sākās paviāna Džekija un viņa saimnieka odiseja pa Ziemeļāfrikas tuksnešu karalaukiem un Francijas un Flandrijas mežiem un purviem.
Foto: Shutterstock un no publicitātes materiāliem
Paviāns ātri aprada ar armijas rutīnu. Kopā ar pārējiem karotājiem Džekijs ēda zaldātu ēdnīcā, prasmīgi izmantojot nazi un dakšiņu.
Armijā ierodas, jau labi apmācīts
Alberta un Džekija draudzība sākās ilgi pirms kara maziņā fermā, kas atradās netālu no Dienvidāfrikas Republikas administratīvās galvaspilsētas Pretorijas. Alberts, kurš dzīvoja šajā fermā kopā ar vecākiem, reiz mājās atnesa bez vecākiem palikušo paviānu mazuli, kas klaiņoja meža malā. Drīz vien paviānu mazulis kļuva par visu vietējo iedzīvotāju mīluli, viņš ātri padevās apmācībai un izauga par lielu un spēcīgu tēviņu. Pērtiķis un cilvēks tik ļoti pieķērās viens otram, ka Albertam, kurš tika iesaukts karā, pat prātā nevarēja ienākt, ka viņš varētu atstāt savu mīluli mājās.
