Draugu spēks un mājas otrā dzīve

Mājas dosjē
• Guļbaļķu ēka ar koka dēļu apšuvumu celta Pirmā pasaules kara laikā, atrodas Ķemeru Nacionālā parka teritorijā Kauguros. Sākta atjaunot 2017. gadā.
• Saimniece SNIEDZĪTE VILMANE nākusi no Tukuma Viesatu puses, tagad jau ilgu laiku ir rīdziniece, strādā digitālo risinājumu jomā.
• Remontdarbi notiek pakāpeniski, pašu un draugu spēkiem, turklāt iztiekot bez kredītiem.
• Saimnieces piegājiens dzīvei un arī šai mājai: nevajag baidīties, vajag darīt!

Draugu talkas

«Kad sapratu, ka vēlos šo māju atjaunot, uzaicināju to apskatīt kādu vecu māju ekspertu, jo man nebija pilnīgi nekādas skaidrības, ko ar to visu iesākt. Viņš pārbaudot iespēra ar kāju pa sienu, izsita caurumu, saķēra galvu un teica: «Viss ir slikti, tu esi traka, ja gribi šeit kaut ko darīt, nojauc, un miers!» atceras mājas saimniece Sniedzīte. Ēka, kuru Pirmā pasaules kara laikā esot cēluši karagūstekņi, bet padomju laikā kā komunālo dzīvokli apdzīvojušas vairākas ģimenes, patiešām bijusi šausmīgā stāvoklī. Un, kā zināms, vieglāk ir kaut ko uzbūvēt no jauna nekā atjaunot veco. Taču Sniedzītei ar māju saistījušās emocionālas atmiņas, tā saņemta mantojumā no viņsaulē aizgājušās mammas un tēvoča, kuri savulaik to iegādājušies par privatizācijas sertifikātiem. Tādēļ viņa tomēr vēlējusies pamēģināt ēku atjaunot, nevis pārdot. 

Remontu Sniedzīte ar draugu Kārli sākuši 2017. gada ziemā, uzaicinot talkā draugus. «Bez viņiem mēs nevarētu,» viņa saka. Sāka ar to, ka visu iztīrīja, noņēma apmetumu, izņēma grīdas, izlauza sienas, izvāca bēniņus, jo agrāk tie vispār netika lietoti, kalpoja kā pažobele. Šī ir arī vienīgā vieta mājās, kur remonta laikā tika izmantots rīģipsis, taču tam tik un tā uzlikts autentisks apmetums. Par vienu no briesmīgākajiem darbiem izvērtusies griestu tīrīšana: tie sākotnēji bijuši apmesti un krāsoti, apmetuma līstītes pienaglotas ar simtiem (!) mazu nagliņu. Tās visas ar rokām rūpīgi izvilktas, bet griesti notīrīti mazgājot un pat iztiekot bez smilšu strūklas, vien izmantojot uz flekša uzmontētu drāšu birsti. «Tas bija mežonīgs roku darbs!» komentē saimniece. 

Kādā brīdī progresa nav un vairs arī naudas nav, pati netīra un nogurusi… Taču kopumā tas viss sagādāja milzīgu prieku!

«Tu prasi, kāpēc man tāda vilkme uz mājas atjaunošanu un iekārtošanu? Ja godīgi, remontdarbi mani neinteresē nemaz, nav tā, ka man tas viss patiktu. Taču mani interesē galarezultāts. Un tad nav variantu: ir jādara, un viss! Ja nezinu, kā, tad es mācos. Palīdz tas, ka manas saknes ir laukos, nesatraucos, ja kādu brīdi ir netīrs, ja mugura sāp no rakšanas, ja pēc ūdens, lai nomazgātos, jāiet uz netālo upīti, – jā, arī tā kādreiz bija!  Jo sākumā nebija nekāda komforta. Kad ievilkām ūdeni, skatījos uz krānu kā uz absolūti fantastiskāko lietu pasaulē. Kādā brīdī tu tikai strādā un strādā, progresa nav un vairs arī naudas nav, pati netīra un nogurusi, visas brīvdienas pavadījām šeit. Taču darbs ir jāizdara, un tad var ballēties! Kopumā tas viss sagādāja milzīgu prieku.» Mājā šobrīd tiešām bieži notiek ballītes – Sniedzītei ļoti patīk uzņemt viesus, gatavot un klāt galdu. Tie paši draugi, kas remontēja, tagad ballējas – tāds labs barters un saturīgi kopā pavadīts laiks. Viņi gan ir informēti, ka arī tagad var nākties mazliet patalkot, jo darbi mājā un dārza labiekārtošanā joprojām turpinās.

Kā nesabojāt mājas raksturu

«Man patīk lauku autentiskums, un tā bija lieta, ko es ļoti baidījos sabojāt. Tādēļ visu, ko varējām, atjaunojām vai restaurējām. Piemēram, vietās, kur nepieciešams, uzlikām apmetumu pēc seno laiku receptes. Tajā viena no būtiskākajām sastāvdaļām ir kaļķis, jo agrāk apmetumam bija arī hidrotermoregulējošas funkcijas. Vecās mājās tas ir ļoti svarīgi, jo mūsdienīgu siltumizolāciju to mikroklimats un būvniecības principi ne vienmēr akceptē,» pieredzē dalās Sniedzīte. Tāpat nācies atjaunot un papildināt mūrīša mūrējumu, ierīkot kamīnu, tikai nav bijis veco ķieģeļu. «Jaunie taisnā ceļā no veikala te neiederētos, izskatītos pēc kārtējā eiroremonta.» Vajadzīgais atradies ss.lv – tur tika pārdoti ķieģeļi no nojauktas mājas Vecrīgā. «Šajā vietnē var atrast daudzas mājai noderīgas lietas, te mēs pat dabūjām vecu koka siju, ar ko stiprinājām griestus, kā arī ozolkoka dēļus virtuves letei,» stāsta saimniece. Ar rokām un celtniecības fēnu no vecās krāsas notīrītas arī durvis un logu aplodas, palodzes. «Sākumā gribējām kā visi – izņemt vecos logus laukā ar visiem rāmjiem un aplodām, lai smuki un labi. Taču izrādījās, ka nemaz nedrīkstam to darīt, jo daudzām ap Pirmā pasaules kara laiku celtām mājām logu aplodu konstrukcijas daļēji pilda arī mājas karkasa un nesošo elementu funkciju. Daudzi to nezina, izrauj vecās aplodas ārā, un nobrūk puse sienas.» Nav tā, ka arī Sniedzīte un Kārlis sākumā būtu bijuši lieli gudrinieki vecu māju atjaunošanā: «Nekādu zināšanu mums nebija, visu meklējām internetā, literatūrā, apklaušinoties, jautājām tiem, kam vairāk pieredzes. Man ir draudzene, kurai arī ir sena lauku māja. Viņa atnāk pie manis un nebeidz vien šausmināties, cik pie viņas viss vēl briesmīgi. Sākumā varbūt tiešām var nobīties, bet, izrādās, viss ir paveicams, nevajag taisīt lielas acis, vajag darīt!» 

Bez liekām mantām

«Kad skatos skaistās interjera bildes žurnālos, man gribas paņemt visu, bet tad var aizmirsties funkcionalitāte,» uzskata saimniece. «Kad kaut ko plānoju, iztēlojos, kā tas izskatīsies dabā, cik tas būs ērti: kā es ienākšu pa durvīm, kur nolikšu iepirkumu maisiņu, kur suņiem labāk likt bļodas, ko iesākt ar mājas tumšākajiem stūriem – kā tiem iepūst dzīvību u. tml.» Tas, kas Sniedzītei nepatīk, – daudz mantu. «Man vajag plašumu, tīrību, gaismu, citādi šķiet, ka lietas nāk man virsū,» viņa smejas un arī neslēpj, ka daudzas lietas šeit ir tikai pagaidu risinājums, piemēram, gaišā lamināta grīda un kāpnes uz otro stāvu, kas izgatavotas no kādas Latgales lauku mājas griestu dēļiem. «Iztiekam bez kredītiem, tādēļ visu darām pa kārtām. Taupījām uz darba un varbūt uz kāda iekārtojuma rēķina, taču materiālus gan pērkam kvalitatīvus, pat ja tas sanāk dārgāk, jo rezultāts ir labāks un praktiskāks.» Mājā ierīkotas visas komunikācijas, ūdens attīrīšanas sistēma, signalizācija un novērošanas kameras – bez tām laukos grūti iztikt –, arī siltās grīdas, bet apsilde notiek ar gaisa tipa siltumsūkni. Interjera priekšmeti, no kuriem daļa arī nav uz ilgu palikšanu, pirkti tādos veikalos kā KSenukai, Depo, IKEA, Jysk, Cenu klubs, nevis smalkos dizaina salonos. Daudzas lietas viņa pati uzlabojusi. Piemēram, lielo lampu iekšpusi izklājusi ar tā dēvēto lapiņu zeltu jeb zelta foliju (nopērkams mākslinieku preču veikalos) un apgreidojusi ar lielajām, dekoratīvajām spuldzēm – uzreiz cits skats. Pietiekami laucinieciski, bet arī stilīgi. «Man negribējās mājai atņemt lauku spēku, taču vēlējos arī komfortu un savai gaumei atbilstošu stilu. Tāpēc mēs ar māju vēl tikai meklējam vidusceļu.»