Viņš pavadīja komā 13 mēnešus un nepamodās. Uzņēmēja Olafa Saulrieta sievas stāsts
Liekas, tā notiek tikai filmās vai stāstā par Mihaelu Šūmaheru, bet Elīnai un viņas dēliem tā bija realitāte 13 mēnešus. Kalnos notika nelaime, pēc kuras uzņēmējs Olafs Saulriets 13 mēnešus nogulēja komā. Viņa sieva Elīna Zālīte-Saulriete uzņēmās vīra aizsāktos darbus, un varbūt pats lielākais un emocionālākais no tiem bija sarīkot viņa izsapņoto Latvijas mūzikas Lielo koncertu Mežaparkā.
Foto: Matīss Markovskis
Šogad janvārī Olafam palika 51 gads. Bet 7. februāra naktī, no komas tā arī nepamodies, viņš aizgāja. Olafa vārds ir dzirdēts saistībā ar Liepājas Futbola klubu un Latvijas Futbola virslīgu, ar restorāniem «Koya» Andrejsalā, «MO» Liepājā un bāru «Wunderbar» Liepājā, kur viņš bija idejas autors un līdzīpašnieks. Bet pirms četriem gadiem viņš ar savu komandu sāka organizēt Latvijas mūzikas Lielos koncertus, kur dažādu paaudžu latviešu mūziķi dzied populāras latviešu dziesmas un skatītāji dzied līdzi. Divus viņš paguva noorganizēt, trešo vairs nevarēja. Tik un tā šogad 31. maijā Mežaparkā skanēs jau ceturtais – Elīnas vadībā rīkotais. «Es stāvēšu, klausīšos, man birs asaras, un es zinu, ka Olafs arī būs tur un būs lepns par to, ko esam paveikuši,» viņa saka.
– Tas galīgi neizklausās viegli – ne vien tikt pāri savām emocijām, bet arī noorganizēt koncertu Mežaparka Lielajā estrādē. Taču jūs, par spīti visam, jau otro gadu to darāt sava vīra vietā.
– Izstāstīšu, kā mums radās doma par šo koncertu. Tas bija ļoti sen, pirms gadiem divdesmit. Ar draugiem naktī sēdējām kempingā Vecpiebalgas pusē pie ezera ar lielo dziesmu grāmatu un dziedājām. Tumsā bija dzirdams, ka kāds nāk. Tie bija jaunieši, vesela kompānija no ezera pretējās puses: «Jūs tik skaisti dziedat, mēs arī gribam!» Tajā naktī nosēdējām līdz saullēktam un dziedājām. Pēc tam ar vīru radās ideja, ka latviešiem kaut kas tāds vajadzīgs. Tad mums dzima bērni, bija citi projekti, un pirmais koncerts bija vairāk eksperiments – skatīsimies, kas iznāk, un bija sajūta, ka pēc gada jāturpina. Man bija lepnums par vīru, ka viņš to ir varējis. Tāda organizēšana nozīmē darbu gada garumā bez apstājas – ideju likšana kopā, vizuālais noformējums, dokumentu kārtošana, darbs ar mūziķiem, atbalstītājiem un sponsoriem.
– Bet pagājušā gada sākumā, kad bija jau ieplānots trešais koncerts, viss pēkšņi un traģiski mainījās. Kas īsti notika?
– Olafam bija doma, ka viņš janvārī aizbrauks atvaļinājumā, atgriezīsies un sāks riktīgi strādāt.
Olafs bija dzīvs, bet ārsti nedeva cerības. Trauma bija ļoti smaga.
Diemžēl iznāca citādi. Slovākijas kalnos, braucot ar snovbordu, viņš krita un guva galvas smadzeņu traumu, pēc tam 13 mēnešus pavadīja komā un no tās nepamodās.
