Sivēni, sile un Latvijas Olimpiskā komiteja
Šķiet, nekas tik precīzi neataino gļēvumu, kuslumu, pazemību un vīzijas trūkumu kā Latvijas sporta sabiedrība. Mitoloģijā pieņemts uzskatīt, ka sports pārdefinē cilvēka spēju robežas, procesa gaitā atraisot pat visgrūtāk aizsniedzamās prāta un ķermeņa rezerves. Tāpēc vēl jo vairāk izbrīna nevarība, ar kādu savu sporta veidu individuālās un visas nozares kopējās intereses aizstāv nospiedošais vairākums sporta dzīves vadītāju un arī redzamāko sportistu.
Foto: Midjourney
Sivēni izglītības ministrijas padusē
Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Jānis Buks vēsturē nepaliks kā spilgtākais un veiksmīgākais vadītājs, jo amatā sabija nepilnu gadu un savu galveno uzdevumu – veikt sporta organizāciju saplūšanu zem LOK karoga, izveidojot lielu un ietekmīgu nozares štābu – neizpildīja. Sporta sabiedrība nobalsoja pret šādu ieceri, nolemjot palikt pie tagadējās sadrumstalotības.
Nevarat? Tad jāmeklē tādi, kas var!
No vienas puses, neloģiski, jo tieši sadrumstalotība un ietekmes trūkums traucē nozarei vest kvalitatīvu dialogu ar valsti un sekmīgāk piesaistīt privāto finansējumu sportam. Turklāt tieši apvienošana bija iemesls, kāpēc Buku vispār ievēlēja LOK prezidenta amatā. No otras puses, var saprast arī mazo un vidējo federāciju vadītājus, kas lēmumu balsot pret apvienošanos neformālās sarunās skaidroja apmēram šādi: sak, ja būs tikai viena organizācija un gadīsies nebūt labās attiecībās ar tās vadību, tad sporta veidu Latvijā varēs klapēt ciet.
