Pašnāvnieka meita. Satricinoši atklāts stāsts par sāpīgo un neizdzēšamo
Es varu pateikt precīzu datumu, kad desmit gadu vecumā beidzās mana bērnība. 1971. gada 2. marts. Tā ir mana tēta nāves diena. Man joprojām sāp, ka viņš pats izvēlējās aiziet no dzīves…
Foto: Shutterstock un no personiskā arhīva
Autore: Sandra Eglīte
Šī fotogrāfija uzņemta pusgadu pēc tēta bērēm, tāpēc man matos melnā bante. Joprojām atceros, kāda pirkstos ir sajūta, to paņemot, un kā lente izskatījās… Man pašai, fotogrāfiju ieraugot, aizvien sažņaudzas sirds, jo zinu, ka bildē redzamais bērns sev ir apzvērējis – lai kā man kādreiz dzīvē ies, es nekad nedarīšu pašnāvību, nekad! Šis solījums kaut kā nepavisam neiet kopā ar bērnišķīgo seju, tomēr tā ir taisnība. Ko tādu sev solījos, jo pieredzēju, cik briesmīgi tuva cilvēka pašnāvība skar palicējus. Šoreiz mēģināšu pastāstīt, kā tas ietekmēja mani, toreiz mazu bērnu.
* * *
Joprojām mūsu mājas virtuvē redzu mammu, ar drēbju suku glaudot tēta uzvalku un uz manu jautājumu: «Ko tu dari?» aizžņaugtā balsī sakot: «Tēta vairs nav, tēta vairs nav…» Es to nespēju aptvert – nav un nekad vairs nebūs?
