8 epizodes Donbasā. Latvietes privātas piezīmes bruņuvestē
«Tu taču biļeti atpakaļceļam no Donbasa vēl neesi nopirkusi?» uzzinājis, ka man plānā Pokrovska, Slavjanska, Kramatorska, Kupjanskas virziens un citas vietas, kas nereti pavīd ziņās, saka kāds armijas cilvēks, kurš pats tur ne reizi vien bijis. Es viņa pamelnos jociņus jau esmu atkodusi, tāpēc atbildu: «Nē. Vai tad vajag?» «Redzu, ka ar humoru tev viss kārtībā. Tad vari braukt,» viņš atsmej.
Foto: Dana Sinkeviča
Ja esi voluntieris, bez labas humora izjūtas Ukrainā būs štruntīgi – tas gan fakts. Tāpat vēlama noturīga nervu sistēma. Ja sataisījies braukt uz piefronti – arī bruņuveste un ķivere. Ļoti ieteicams arī nebūt idiotam – ar pirmo reizi klausīt, ko tev saka, un nelīst, kur nevajag. Jo ziepes jau arī bez taviem īpašiem centieniem var uzkrist tāpat no skaidrām debesīm – reizēm pat burtiskā nozīmē.
Divas norautas kājas
Kā voluntiere un arī žurnāliste Ukrainā neesmu pirmo reizi, bet Donbass – tas man būs kas jauns. Braucu kopā ar diviem ukraiņu brīvprātīgajiem – Romu, ko pazīstu jau no iepriekšējās tūres uz Dņipro, un Volodju. Abi arī vāc līdzekļus savējiem un piefrontē bijuši ne reizi vien.
Vienīgais, ko šajā brīdī atceros – vai nu jākrīt gar zemi, vai jāskrien uz patvērumu.
Roma pats jau paguvis pakarot, tāpat Volodja nav ar pirkstu taisīts. Viens no viņiem pirms nedēļas apglabājis tuvu draugu, bijušo cīņubiedru. Kādu brīdi bija nerunājams.
