10 metri balta auduma zem kara lodēm. Kā daiļā ukrainiete apprecējās latviešu kleitā

Karavīra sirreālais lūgums

Ļviva. Pagājušā gada decembra beigas. Kopā ar citiem kolēģiem no Ganta fonda esam ieradušies Ukrainā, lai armijas vienībām, ar ko sadarbojamies, atdotu sagādātās automašīnas un pārējo kravu. Visu nakti braukuši, negulējuši un samurcīti, vislabprātāk kaut kur kaut uz pāris stundām nokristu horizontāli, bet laika trūkums neļauj. Jo puiši no Pokrovskas, Zaporižjes un Harkivas sektoriem jau ir klāt. Jāpārkrāmē mašīnas, jāsašķiro kravas, jākārto dokumenti. Un jāsasveicinās, cieši apkampjoties, jo visus, kas ieradušies, jau pazīstam. Un klusībā atviegloti nopūšamies, ka vēl dzīvi.

Teicu meitenei: vienkārši izstāsti, kāda ir tava sapņu kleita.

Ārā ir pelēks, auksts, plosās ass vējš, un sejā sitas slapjš sniegs un lietus. Jākustas ātri, tādēļ kastes ar atvesto tiek tempā pārnestas no vienas mašīnas uz otru. Taču starp tām ir viena īpaša – liela plastikāta kārba, kuru mana kolēģe no fonda, volontiere un tērpu māksliniece Ieva Ādamsone visu ceļu ir uzraudzījusi ar īstu vanaga aci. Tajā atrodas līgavas kleita. Jo, lai cik sirreāli tas izklausītos, pa vidu visām kara šausmām, biedriem, kas mirst blakus, un orkiem, kas lien uz priekšu, viens no karavīriem, ar kura vienību Ieva sadarbojas, uzzinot viņas profesiju, pirms dažiem mēnešiem saņēmās personīgam lūgumam.