Rīga +4°C 
KLAUSIES
Ar skaistiem, kupliem matiem
«Es iepazinos ar Arnoldu 1958. gadā, studējot Konservatorijā režijas nodaļā. Biju viņu redzējusi uz skatuves. Arnolds bija beidzis Teātra fakultāti. Pēc sadales nozīmēts Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī, un pirmā loma, kurā viņu redzēju, bija Noliņš Indrānos. Pievērsu viņam uzmanību, jo viņš ļoti labi spēlēja un kaut kādā īpašā veidā atšķīrās no pārējiem.
Es viņā jutu inteliģenci, bet man traucēja parūka, kas viņam bija galvā. Blonda, spuraina kodaļa.
Domāju – tam aktierim taču noteikti ir savi normāli mati. Vēlāk citā izrādē tos redzēju. Skaisti, kupli, tumši mati. Parūku laikam vajadzēja latviskam izskatam,» tā satikšanos ar Arnoldu Liniņu sarunā ar žurnālu IEVAS STĀSTI atklāja Aina Matīsa. Abi kļuva par lielisku tandēmu.
«Dailes teātra programmiņās reizēm ir rakstīts – režisore Aina Matīsa, režisors inscenētājs Arnolds Liniņš, tā pasakot, ka viņš ir galvenais izrādes ieceres autors un veidotājs, pārējie – radošā brigāde. Es biju režisore vairāk tādā nozīmē, kāda bija Ertnere. Kad Smiļģis veidoja inscenējumu, Ertnere sastrādāja dialogus. Mums ar Liniņu ļoti izteikti tā bija, veidojot Elizabeti – Anglijas karalieni, kas bija Vijas Artmanes 50 gadu jubilejas izrāde. Zināmā mērā, arī iestudējot izrādi Jāzeps un viņa brāļi, jo Liniņš bieži slimoja, viņam iegadījās arī divu nedēļu ārzemju brauciens. Atceros, kā es mēģināju skatus ar Pāvulu, Paukštello un aktieriem, kas bija Jāzepa brāļi. Kad Liniņš atgriezās, mēs bijām krietni strādājuši, un pēc pāris dienām bija pieņemšanas izrāde,» žurnālam atklāja Aina Matīsa.
Visiem darba nepietika
«Liniņam 1971. gadā kļūstot par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju, bija 86 štata un ārštata aktieri, lielākā daļa pusmūža gados un daudz vecu mākslinieku. Jaunākajam – Jānim Filipsonam – bija 27 gadi. Saņemot mantojumā tādu aktieru daudzumu bez tiesībām no kāda atteikties, Liniņam bija ļoti grūti strādāt,» atzīst Aina Matīsa. «Visi gribēja būt uz skatuves, bet ne katram varēja iedot piemērotu darbu.
