Ukraiņu ārsti Latvijas klīnikā

Dr. Solomatina klīnika ir viena no pirmajām Latvijas veselības aprūpes iestādēm, kas piedāvāja darbu Ukrainas mediķiem. Pieņemot darbā ukraiņu kolēģus, Dr. Solomatina Acu centrs atbalsta gan pacientus, gan ārstus. Pacientiem tā būs iespēja ātrāk saņemt kvalificētu palīdzību, savukārt ārsti, kara bēgļu gaitās nonākuši Latvijā, saglabās savu profesionālo kompetenci un darīs to, kas viņiem jādara, – palīdzēs cilvēkiem.

Dr. Solomatina Acu centra un Ukrainas oftalmologus vieno ilga un cieša sadarbība. Savā ziņā viņi jau gadiem strādājuši kopā – cits citu zina, ir tikušies starptautiskās konferencēs, pieredzes apmaiņas braucienos un apmācībās. Dr. Solomatina Acu centra speciālisti Ukrainā lasījuši lekcijas, savukārt ukraiņi braukuši uz Latviju mācīties.

Arī Ukrainā oftalmoloģija ir pasaules līmeni – valsts liela, daudz iedzīvotāju, daudz medicīnas institūtu, daudz valsts un privāto oftalmoloģijas klīniku.

Acis ir brīnums

Es esmu no Ukrainas – tā līdzās zili dzeltenajam karogam rakstīts Dr. Solomatina Acu centra ukraiņu ārstu vārda kartēs.  «Man ļoti patīk, ka tiek uzsvērts – esmu no Ukrainas,» saka ārste Katerina Veseļska. «Ļoti labi, ka pacienti to uzreiz uzzina, jo tad viņiem ir saprotams, ka pagaidām vēl nerunāju latviski.»

Ārsti visā pasaulē ir vienādi – viņu zināšanas un spēja palīdzēt pacientiem, par laimi, nebeidzas ar valsts robežu.

Lai Ukrainas ārsti drīkstētu oficiāli strādāt Latvijā, bija jāsakārto dažādi dokumenti. Patlaban abiem speciālistiem ir izsniegta atļauja gadam.

Lai arī abiem acu ārstiem Ukrainā bija desmit gadu darba pieredze, pirms sākt patstāvīgi strādāt Latvijā, viņi vispirms asistēja Dr. Solomatina Acu centra ārstiem, iepazinās ar izmeklēšanas un ārstēšanas vadlīnijām, aprīkojumu un iekārtām.

Abi speciālisti ar gandarījumu atzīst, ka gan Ukrainā, gan Latvijā pasaules līmeņa acu izmeklēšanas un ārstēšanas principos un kvalitātē nav nekādu atšķirību – acu slimības, to izmeklēšanas un ārstēšanas metodes un aparatūra abās valstīs ir ļoti līdzīgas. «Cilvēka acis ir ļoti, ļoti skaistas, un mums, acu ārstiem, ir ļoti paveicies, ka varam visu šo skaistumu redzēt mikroskopā. Ar gadiem acīm var mazliet mainīties krāsa, bet nav divu cilvēku ar vienādām acīm – katras ir kā brīnums,» saka daktere Veseļska.

Daktera Mihaila Bihoveca pirmā paciente Dr. Solomatina Acu centrā bija sieviete ar glaukomu – viņu uz klīniku atveda dēls. Savukārt Katerina konsultēja kādu jaunu cilvēku par redzes korekcijas lāzeroperāciju, lai izvēlētos atbilstošāko ārstniecības metodi.

Strādādami Rīgā, ukraiņu acu ārsti, protams, ik dienu seko notikumiem savās dzimtajās pilsētās, palīdz ar informāciju un padomu, konsultē savus Ukrainas pacientus online. Darbu atraduši arī visi Katerinas un Mihailo kolēģi, kas pārcēlušies uz Rietumukrainu vai devušies bēgļu gaitās uz citām valstīm.

Vismaz gadu paliks te

35 gadus vecā daktere Katerina ir no Bučas. Kad sākās karš, viņas ģimene bija pārliecināta: lai kas notiks, mēs nekur nebrauksim, paliksim tepat. Domas mainījās, kad pa dzīvojamās mājas trīspadsmitā stāva logu varēja redzēt lidostas bombardēšanu. Cita pēc citas lidoja raķetes, bērni pārbijās un vairs nebija nomierināmi, un piektajā kara dienā Katerina ar vīru izlēma – ir jādodas prom. «Sapratu, ka nevarēsim no 13. stāva, kur dzīvojām, ar abiem bērniem laikus nokļūt pagrabā ikreiz, kad atskanēs trauksmes sirēna,» stāsta daktere.

Vispirms viņi devās uz Ungāriju. Bija pārliecināti – nekur tālu nevajag braukt, jo karš tūliņ beigsies un atgriezīsimies mājās. Bet karš nebeidzās. Katerinas vīrs ir Latvijas pilsonis, te viņi ciemojas gandrīz katru vasaru, tāpēc devās uz Rīgu. «Esmu ļoti pateicīga Dr. Solomatina Acu centram par iespēju strādāt savā specialitātē,» saka Katerina. Viņa, dzīvodama Bučā, strādāja valsts acu klīnikā Kijivā, kas nodrošināja visplašāko palīdzību oftalmoloģijas pacientiem.

Pagaidām gan Katerinas mājas Bučā, gan klīnika Kijivā ir kara neskartas, vienīgi dzīvoklī ir paciemojušies marodieri. Radi, kas apskatīja Katerinas dzīvokli, stāsta, ka viss esot normāli, taču bērnu istabā, visticamāk, uzturējušies snaiperi, tāpēc tā noteikti jāpārbauda sapieriem.

«Mēs ļoti mīlam Ukrainu, mums tur ir viss, tāpēc gribam uz savām mājām, bet ātrāk kā pēc gada tas noteikti nenotiks. Buča bija okupēta, atgriezties tur tagad būtu bīstami, īpaši bērnu dēļ. Lai gan sapieri visu pārbauda, apkārtnē noteikti vēl ir nesprāguši lādiņi un mīnas – te bija sīvas kaujas, palicis daudz krievu karaspēka tehnikas. Tāpēc pagaidām esam iekārtojušies šeit – bērni iet skolā un bērnudārzā, es strādāju un mācos latviešu valodu,» stāsta daktere.

Ārsts no mediķu dinastijas

33 gadus vecais ārsts Mihailo ir no Čerņihivas – arī karā smagi cietušas Ukrainas pilsētas. «Man savā ziņā paveicās. Biju aizceļojis uz Ēģipti svinēt dzimšanas dienu, un tajā laikā Ukrainā sākās karš,» stāsta ārsts. No Ēģiptes uz mājām viņš vairs nebrauca, bet, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, šķērsoja vairākas valstis, līdz nonāca Latvijā. Nu jau divus mēnešus viņš dzīvo valsts nodrošinātā dzīvesvietā bēgļiem.

Mihailo ceļš līdz Latvijai bija garš, un viņš pat īsti nezināja, kurp doties. Dažādu valstu kolēģiem, ar kuriem bija pirms tam ticies starptautiskās konferencēs, Mihailo apjautājās, kur viņš varētu strādāt, un saņēma ieteikumus meklēt darbu Dr. Solomatina Acu centrā Rīgā. Tā nu Mihailo ir te: «Esmu piedzimis jau kā ārsts. Manas dzīves jēga ir palīdzēt cilvēkiem – gribu darīt darbu, kam mana ģimene sevi veltījusi no paaudzes paaudzē. Mana dzimtā visi ir ārsti – tētis, mamma, vectētiņš, vecmāmiņa, onkulis, tante, māsa, brālēns. Ir vairāki acu ārsti un neirologi, arī lors, terapeits, ginekoloģe. Saskaitot kopā visus gadus, cik man zināmie tuvinieki nostrādājuši medicīnā, izrādās, ka mūsu dinastija cilvēku veselībai veltījusi gandrīz 600 gadu.»

Kamēr Čerņihivā notika karadarbība, Mihailo vecāki, pensionēti ārsti, bija izbraukuši no pilsētas, bet tad atgriezās. «Mūsu privātmāja ir sagrauta, bet galvenais, ka visi ir dzīvi. Esmu Latvijā, bet domās – ļoti daudz arī Ukrainā. Domāju par mājām, par to, ko es brīvdienās varētu darīt kopā ar vecākiem, draugiem, cik būtu labi atgriezties darbā Čerņihivas klīnikā, kā es ietu pa savām iemīļotajām ieliņām… Mans mērķis ir nodrošināt vecumdienas saviem vecākiem, jo dzīve Ukrainā pašlaik ir ļoti smaga. Infrastruktūra pilsētā ir sagrauta, ceļi bojāti, degviela ir deficīts. Es skumstu pēc mājām.»

Acu ārste Katerina Veseļska (Kateryna Veselska)

• Absolvējusi A. Bogomoļca vārdā nosaukto Nacionālo medicīnas universitāti Kijivā Ukrainā.
• 10 gadu veiksmīgi strādājusi Kijivas klīniskajā oftalmoloģiskajā slimnīcā Acu mikroķirurģijas centrs.
• Daudzu konferenču dalībniece un lektore.
• Galvenie darbības virzieni: sausās acs sindroma ārstēšana un diagnostika, acs priekšējā segmenta slimības, redzes refrakcijas diagnostika, iekaisušu acu slimību ārstēšana, pacienti ar glaukomu, kataraktu un cukura diabētu, viņu ambulatora novērošana.
• Konsultē pacientus ukraiņu, angļu un krievu valodā.

Acu ārsts Mihailo Bihovecs (Myhailo Bykhovets)

• 10 gadu pieredze acu ķirurģiskajās operācijās un pacientu konservatīvā ārstēšanā Acu mikroķirurģijas nodaļā, kas Ukrainā sniedza jebkuras sarežģītības palīdzību visu diennakti.
• Aizstāvējis disertāciju par diabētiskajām izpausmēm acīs, ieguvis doktora grādu.
• Eiropas Kataraktas un refrakcijas ķirurģijas biedrības un Eiropas Tīklenes speciālistu biedrības biedrs.
• Galvenie darbības virzieni: katarakta, glaukoma, diabēta acu bojājumi, redzes šūnu deģenerācija, acu un plakstiņu traumas, acu un plakstiņu virsmas jaunveidojumi, sausās acs sindroms.
• Konsultē pacientus ukraiņu, angļu un krievu valodā.