Saharova balva Ukrainas tautai

«Šo balvu mēs piešķiram tiem ukraiņiem, kas cīnās savā zemē. Tāpat tiem, kuri bijuši spiesti bēgt. Tiem, kas zaudējuši radiniekus un draugus. Visiem, kas iestājas un cīnās par to, kam viņi tic. Es zinu, ka drosmīgie Ukrainas iedzīvotāji nepadosies, un nepadosimies arī mēs,» tā 19. oktobra pēcpusdienā Strasbūras plenārsēžu zālē teica Roberta Metsola, Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja.

Krievu zinātnieka un disidenta Andreja Saharova vārdā nosauktā balva par domas brīvību ir Eiropas Savienībā augstākais cieņas apliecinājums centieniem cilvēktiesību jomā. Tā tiek piešķirta par vārda brīvības, minoritāšu tiesību aizsardzības, starptautisko tiesību ievērošanas, demokrātijas attīstīšanas un tiesiskuma veicināšanu.

Saharova balvu pirmoreiz piešķīra 1988. gadā, to saņēma antiaparteīda aktīvists un vēlākais Dienvidāfrikas Republikas prezidents Nelsons Mandela un padomju disidents, autobiogrāfiskas grāmatas autors un cilvēktiesību aktīvists Anatolijs Marčenko. 2021. gadā Saharova balvu piešķīra Krievijas opozīcijas līderim Aleksejam Navaļnijam, bet 2020. gadā – demokrātiskajai opozīcijai Baltkrievijā.

Andrejs Saharovs – zinātnieks un disidents

Krievu fiziķis Andrejs Saharovs (1921–1989) ir padomju ūdeņraža bumbas izgudrotājs. Raizēdamies par to, kā viņa izgudrojumi var ietekmēt cilvēces nākotni, Saharovs darīja visu, lai palielinātu izpratni, cik bīstamas ir kodolbruņojuma sacensības. Viņa centienus pamanīja, 1963. gadā parakstot līgumu par kodolieroču izmēģinājumu aizliegumu.

PSRS Andreju Saharovu uzskatīja par disidentu, kas grauj valsts pamatus. 1970. gadā viņš izveidoja Cilvēktiesību un politisko represiju upuru aizstāvības komiteju un ne tikai centās panākt disidentu atbrīvošanu savā valstī, bet arī kļuva par vienu no pamanāmākajiem un drosmīgākajiem režīma kritizētājiem, iedvesmojot arī citus cīnīties pret pamatbrīvību noliegšanu. 1975. gadā Andrejs Saharovs saņēma Nobela Miera prēmiju.

Lai ierobežotu Saharova saziņu ar ārvalstniekiem, padomju varas iestādes izsūtīja viņu uz Gorkiju. Uzzinājis par nodomu dibināt Saharova vārdā nosauktu balvu par domas brīvību, viņš 1987. gadā Eiropas Parlamentam nosūtīja vēstījumu, paužot savu aizkustinājumu un ļaujot izmanot savu vārdu balvai. Šo balvu Andrejs Saharovs pamatoti uzskatīja par iedrošinājumu visiem, kuri, tāpat kā viņš, apņēmušies savu dzīvi veltīt cīņai par cilvēktiesībām.

Pie kara neesam pieraduši

ROBERTS ZĪLE, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas vietnieks:

«Iepriekšējā nedēļā Eiropas Parlamentā ne tikai paziņoja Saharova balvas laureātu, bet arī debatēja par atbalstu Ukrainai. Eiropas Parlaments nav pieradis pie kara Ukrainā. Absolūts deputātu vairākums ne tikai ir par finansiālu atbalstu Ukrainai, bet arī virza jautājumu speciālam tribunālam par Krievijas noziegumiem Ukrainā. Pat tad, ja Ukraina atgūs visas teritorijas, ir jābūt otrai Nirnbergai, citādi agri vai vēlu Krievija atkal parādīsies pie Ukrainas robežas. Kā zināms, lielāko militāro atbalstu Ukraina saņem nevis no Eiropas Savienības, bet gan no AS V un Lielbritānijas. Eiropas Parlamenta deputātu domas dalās – tās atkarīgas gan no politiskā, gan ģeogrāfiskā spektra. Kamēr Austrumeiropas un Centrāleiropas deputāti ir daudz prasīgāki, Rietumeiropas deputātiem – neatkarīgi no tā, viņi ir kreisie, labējie vai liberāļi, – Ukrainas jautājums ir nozīmīgs, bet ne ikdienas jautājums. Ja netiksim galā ar Krieviju un tuvākās divas ziemas enerģētikas sektorā Eiropa nenodrošinās pati sevi, nav jēgas daudzajiem klimata mērķiem 2030. un 2050. gadam.»

Balva cīņai par brīvību

«Ja Andrejs Saharovs piedzīvotu Krievijas karu Ukrainā, domāju, viņš pat nebūtu pārāk pārsteigts, jo pats savā laikā pieredzēja, kas notiek ar cilvēku, kurš sāk cīņu par cilvēktiesībām,» saka SANDRA KAL NIETE, politiķe un Eiropas Parlamenta deputāte.

«Ļoti atzinīgi vērtēju, ka Saharova balva šogad piešķirta Ukrainas tautai, nevis kādam konkrētam cilvēkam,» uzsver Sandra Kalniete. Šo Eiropā augstāko apbalvojumu, kas dažkārt tiek dēvēts arī par Eiropas Nobela balvu, savulaik piešķīra konkrētam cilvēkam, bet ik pa laikam izrādījās, ka nepieciešams plašāks formulējums. Piemēram, kad balvai izvirzīja Arābu pavasari, tad to piešķīra konkrētiem cilvēkiem, kas simbolizēja šo kustību. Līdzīga situācija bija arī pirms pāris gadiem, kad bija vēlme Saharova balvu piešķirt Baltkrievijas opozīcijai. «Manuprāt, ir ļoti labi un pareizi, ka beidzot esam sapratuši – ja liela cilvēku grupa vai pat vesela tauta izrāda lielu vienotību cīņā par savām tiesībām, ne vienmēr jāmeklē konkrēta persona, kam simboliski piešķirt balvu,» saka Sandra Kalniete. «Ukrainā visa tauta cīnās par savu valsti, neatkarību un brīvību, un šī cīņa ir absolūti apbrīnojuma. Nepārtraukti sekoju tam, kas notiek Ukrainā, un tas ir sāpīgi. Vēl nesen runāja par 30 % Ukrainas enerģijas uzņēmumu iznīcināšanu, tagad – jau par 40 %. Iedomājieties, kas notiktu, ja Latvija, ziemai nākot, nesaņemtu gandrīz pusi vajadzīgās enerģijas! Un cik neiedomājama ir nežēlība, ar kādu uz priekšu virzās Krievijas karaspēks! Viens ir tas, ka no gaisa krīt raķetes, bet vienlaikus – kādas zvērības viņi pastrādā pret cilvēkiem okupētajās teritorijās! Tas ir neiedomājami… Tāpēc ir ļoti labi Saharova balvu piešķirt visai Ukrainas tautai.»

Kā uzsver Sandra Kalniete, Saharova balvu par ieguldīto darbu un gatavību par saviem uzskatiem ciest, dzīvojot totalitārā režīmā vai diktatūrā, ikreiz būtu pelnījuši visi tai izvirzītie pretendenti: «Izšķiršanās, kuram pretendentam balvu piešķirt, bieži ir ļoti grūta ne tikai morāli – cilvēciskā aspekta dēļ –, bet arī tāpēc, ka ap šo balvu vienmēr jūtamas spēcīgas politiskas spēles un intensīvs dažādu nedemokrātisku valstu lobijs, lai novērstu, ka balvu saņem kāds no šīs valsts pilsoņiem, jo Saharova balvas saņemšana iegūst publicitāti visā pasaulē. » Pēdējo gadu laikā šī gada apbalvojums varēja būt jau trešā Saharova balva Ukrainai. 2018. gadā to saņēma ukraiņu režisors Oļegs Sencovs, bet 2016. gadā notika tā, ka šis apbalvojums tomēr nenonāca pie cilvēka, par kuru ar pārliecinošu vairākumu nobalsoja Ārlietu un Attīstības komitejas. «Pretendentus Saharova balvai izvirza politiskās grupas, un mēdz būt, ka, savstarpēji vienojoties par formulējumu, vairākas grupas nominē vienu kandidātu. Taču biežāk ir situācijas, kad katra politiskā grupa nāk ar savu kandidātu, un sacensības notiek Attīstības un Ārlietu komiteju balsojumā. Savukārt EP Priekšsēdētāju konference parasti apstiprina šo balsojumu, un no trijiem finālistiem balvas laureāts ir tas, kurš saņēmis lielāko balsu skaitu. Aiz katra priekšsēdētāja stāv tik balsu, cik viņa frakcijā ir deputātu. Un te var redzēt, kā darbojas lobijs,» atklāj Sandra Kalniete. 2016. gadā ar pārliecinoši lielāku balsu skaitu komitejas balsojumā Saharova balvu piešķīra Mustafam Džemiļevam – Krimas tatāru tautas medžlisa priekšsēdētājam un ievērojamam padomju disidentam. Šis balsojums notika neilgi pēc Krimas aneksijas un Krievijas iebrukuma Austrumukrainā. «Krievijas lobijs, acīmredzot bija tik stiprs, ka Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs sociālists Martins Šulcs no Vācijas ar savu ietekmi un politisko spiedienu panāca, ka balva Džemiļevam netika piešķirta,» stāsta Sandra Kalniete.

Parasti priekšsēdētāju konference balsojumā seko tam, kā nobalsojušas komitejas, un šī bija pirmā un vienīgā reize, kad Prezidentu konference maina Ārlietu un Attīstības komiteju ieteikumu par apbalvojamo kandidātu. Rezultāts bija tik skaidrs, ka bija grūti noticēt, ka to kāds varētu mēģināt apšaubīt. Tomēr neticamais notika,» atceras Sandra Kalniete. «Togad Saharova balvu piešķīra jezīdu kopienas pārstāvēm Nadiai Muradai un Lamijai Hadži Bašarai. Protams, arī viņas šo balvu bija pelnījušas, jo Islāma valsts šīs sievietes bija padarījusi par seksa verdzenēm un viņu stāstu nevarēja klausīties bez šermuļiem. Tomēr pēc tam raisījās diskusijas, vai Saharova balva piešķirama par aktīvu, ilgstošu un redzamu cīņu par cilvēktiesībām un iestāšanos pret netaisnību un totalitāru režīmu, tam ziedojot arī savu personīgo brīvību, vai par to, ka kāds ir daudz cietis, jo pasaulē šobrīd diktatūrās cieš un tiek nogalināti miljoniem cilvēku.»

3 jautājumi par Saharova balvu

1. Kas izvirza kandidātus?

Tos var izvirzīt politiskās grupas vai jebkura grupa, kurā ir vismaz 40 Eiropas Parlamenta deputātu. Katrs deputāts var atbalstīt tikai vienu kandidatūru, katrs priekšlikums jāparaksta un jāpamato.

2. Kā izvēlas laureātu?

Kandidatūras izvērtē Ārlietu komitejas un Attīstības komitejas apvienotajā sanāksmē. Pēc tam abas komitejas balso, lai izraudzītu trīs labākos kandidātus. Savukārt uzvarētāju izvēlas Eiropas Parlamenta Priekšsēdētāju konference – struktūra, kurā darbojas politisko grupu vadītāji.

3. Kādu balvu un kā saņem laureāts?

Saharova balvu un naudas prēmiju 50 000 eiro apmērā Eiropas Parlaments katra gada beigās piešķir svinīgā sēdē Strasbūrā. EP sadarbojas ar laureātiem Saharova balvas kopienā, palīdzot cilvēktiesību centienos un atbalstot riska un draudu gadījumā. Kā domas brīvības vēstnieki laureāti tiek mudināti kopā ar EP turpināt veicināt vispārējās cilvēktiesības.

Materiāls tapis sadarbībā ar: