Regīna Deičmane. Māksliniece, kas spēja nopelnīt miljonu

– Pirmais, ko nodomāju, jūs ieraugot, – vai nu nodarbojusies ar mākslas vingrošanu, vai modele. Bet varbūt tie vienkārši ir labi gēni?

– Mana mamma (Regīna Ozere – aut.) sešdesmitajos gados dziedāja estrādes dziesmas un muzicēja kopā ar Alni Zaķi un Raimondu Paulu. Tas gan bija ļoti īsu brīdi, jo dzima mana māsa, pēc tam es un dzīve aizgāja pavisam citās sliedēs. Taču spilgti atceros, ka nācu mājās no skolas un pa atvērto virtuves logu varēju dzirdēt, kā mamma dzied. Abām manām meitām un arī mazmeitām ir labas balsis. Es gan neesmu tik liela dziedātāja.

– Ar ko nodarbojās jūsu mamma?

– Mammas beidzamā darbavieta bija kombināts Māksla, kur viņa vadīja tēlniecības cehu. Bet nedomāju, ka tāpēc kļuvu par tēlnieci. Bērnībā nespēlējos ar lellēm, bet veidoju visu ko no plastilīna. Jo gatavas lietas man nešķita interesantas. Bet neinteresēja arī šūt kleitas lellēm.

– Mammas lūpukrāsu izmēģināt arī negribējās?

– Lūpukrāsa gan man patika. Tā ir mana TOP lieta līdz pat šim brīdim. Pat uz mežu neeju bez uzkrāsotām lūpām! Šī sajūta man ir svarīga. Kad kaut kur jāiet, man vajag tikai uzkrāsot lūpas, un uzreiz jūtos citādi.

Jā, bet, turpinot veidošanas tēmu, mamma stiepa mājās plastilīnu, bet tēvs bija atvēlējis galdu, lai mēs abas ar māsu uz tā varētu radīt veselu pasauli – ar upēm, mājām, zirgiem un dārzeņu dobēm. Pēc tam gan galds bija beigts, bet tēvs teica: «Dievs ar to!»

Pusaudzes vecumā mācījos zīmēšanu pie slavenā mākslinieka Arnolda Plauža, un tad loģiski sekoja mācības tēlniecības nodaļā lietišķajos, vēlāk arī Mākslas akadēmijā. Kaut kā no piecu gadu vecuma esmu zinājusi, ko gribu darīt.

Tāpēc man savulaik bija milzīgs pārsteigums, ka daudzi nezina, kas viņi grib būt.

Bet varbūt tas ir tāpēc, ka ļoti ticu sev. Un, ja es kaut ko ieņemu galvā, tad iešu un darīšu.

– Tātad mākslas vingrotāja jūs neesat bijusi nekad dzīvē?

– Nē, nekad! Bet attiecībā uz sportu man ir tēva gēni. (Regīnas tēvs ir savulaik slavens basketbolists Cēzars Ozers – aut.) Domāju, ka no tēva manī ir arī milzīgā mērķtiecība. Viņam savulaik uz treniņu vajadzēja iet stundu kājām, un mājās viņš trenējās pie paštaisīta basketbola groza, taču nebija runas, ka tas ir par grūtu. Līdzīgi kā tēvs, es noticu sev un eju uz priekšu.

Mūs ar māsu jau agrā vecumā iemācīja peldēt, gājām pārgājienos, braucām ekskursijās. Līdz pat šai dienai nevaru iedomāties savu dzīvi bez sporta. Vasarās daudz staigāju, peldu un braucu ar riteni. Tagad esmu aizrāvusies arī ar supošanu. Katrā desmitgadē sev atklāju kādu jaunu sporta veidu. Ir bijis vindsērfings, kas tagad gan man šķiet drusku par šerpu. Bet esmu laimīga, ka to izmēģināju, un, ja ļoti gribas, vēl tagad varu uzkāpt uz dēļa. Pirms tam bija daivings ar skābekļa balonu. Taizemē, Omānā, Austrālijā esmu nirusi, lai priecātos par zemūdens pasauli. Vēl ir bijis teniss, kas ir aktuāls joprojām. Ievilku tajā vīru un aizrāvu ar to arī jaunāko meitu. Man patīk mainīt sporta veidus. Bez jokiem – arī septiņdesmit gados plānoju apgūt vēl kādu jaunu sporta veidu vai arī sākt studēt kaut ko jaunu (sirsnīgi smejas).

Man nekad nav bijušas izcilas atzīmes, neesmu bijusi pārāk centīga, bet man ļoti patīk pats mācīšanās process. Piekrītu tēva teiktajam, ka smadzenes, tāpat kā citi muskuļi, visu laiku ir jātrenē. Tēvam šobrīd ir 82 gadi, bet viņš strādā ar datoru, spēlē šahu internetā. Savukārt mans vīrs nevar saprast, kad es vienreiz beigšu mācīties.

– Ko jaunu esat iemācījusies beidzamajā laikā?

– Pēdējos piecus gadus esmu mācījusies psiholoģiju. Pateicoties brīnišķīgajam centram Miervidi, kuru vada Indra un Sandis Dūšeļi, esmu iepazinusies ar vācu psihologu, pedagogu, mediatoru Aloizu Leiendekeru un sistēmiskās konstelācijas metodi, kas sniedz jaunu skatpunktu uz personisko biogrāfiju.

– Uzinājāt kaut ko jaunu pati par sevi?

– Psiholoģiju sāku mācīties, lai labāk saprastu sevi (tāds vecumposms). Man gribējās noskaidrot, kāpēc piedzīvoju tieši tādas situācijas un kāpēc tā reaģēju uz tām. Otrkārt, psiholoģijas zināšanas man ļoti palīdz darbā. Jo, vadot Vinniju (kopš 2007. gada Regīna ir privātā bērnudārza un sākumskolas Vinnijs direktore – aut.), kuru apmeklē 200 bērnu un kurā pasniedz 50 pedagogu, man visu laiku jānodarbojas ar psiholoģiju. Esmu sapratusi, ka jebkurā problēmā noder mierīgs skatījums uz lietām.

– Man šķiet, ka ir tā: vai nu ar gadiem sāc sevi pieņemt ar visām vājībām, vai arī mēģini mainīt tās iezīmes sevī, kas pašai nepatīk. Kā jums šķiet?

– Pašā sākumā, kad sāku piedalīties grupu nodarbībās, man bija milzīgas bailes ieraudzīt savas ēnas puses. Teicu, ka tikai paklausīšos, bet pati nerunāšu un par sevi neko nestāstīšu. Jo katram jau ir priekšstats vai ilūzija par to, kādu mēs gribam, lai mūs redz pārējie. Tomēr izrādījās, ka, tik ļoti baidoties paskatīties uz sevī dziļi noslēptiem melnumiem un sākot tos celt ārā, ieraudzīju, ka aiz melnajām bailēm nekā tāda šausmīga nav. Tas tik ļoti atbrīvo. Mana pieredze šajos piecos gados ir iedevusi pārliecību – ja saprotu situāciju, tad spēju to arī pieņemt.

Jā, manī ir parādījusies lielāka pieņemšanas spēja. Cilvēki, protams, ir dažādi, un viņi arī domā un reaģē dažādi. Un man šķiet, ka šad tad vajag arī uzsprāgt. Jo gadās situācijas, kurās bez tā nevar. Šajā ziņā manī vairs nav latviskās pieklājības. Varu kādā brīdī ļoti konkrēti pateikt stop. Un tā man šķiet tikai sevis cienīšana. Kā citādi spēšu saglabāt to, kas man ir būtisks?

– Kā jūs iepazināties ar savu vīru?

– Dejās, slavenajā poligrāfiķu diskotēkā. Viņš mani pamanīja un nelaida vaļā. Kādu gadu mēs satikāmies un tad arī apprecējāmies.

– Ar vīru Andri esat viens no tiem pāriem, kas ir kopā gan dzīvē, gan darbā. Kā sākās jūsu kopīgais būvniecības bizness?

– Man liekas, ka mēs nenodarbojamies ar biznesu. Esmu uzņēmīgs cilvēks, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Bet šī nodarbošanās izriet no tā, ko tu pati jūti, zini, saproti, gribi un kas ne tikai tev pašai, bet arī citiem varētu būt svarīgs.

Gods un slava lietišķās mākslas skolai par to, ka viņi manī ielika amata prasmes. Es protu visu: sanaglot, zāģēt, sajaukt ģipsi, apmest sienas.

Būvtēlniecību esmu apguvusi līdz pašiem pamatiem. Turklāt tēlniecība man ir iemācījusi gan spēju iedziļināties, gan milzīgu pacietību. Pieslēdzoties mana vīra (Andris Deičmanis, uzņēmējs – aut.) vīrišķās sapratnes daļai, īstajā laikā un vietā viss saslēdzās kopā (SIA Manass pastāv kopš 1997. gada – aut.). Bet ļoti apzināti kādā brīdī pateicu stop, jo man svarīgi, lai būtu interesanti, lai visu laiku ir kaut kas jauns un citāds.

Tas pats bija ar darbu skolā. Lietišķajos nostrādāju piecus gadus (Regīna te strādājusi par pasniedzēju, vēlāk bijusi arī tēlniecības nodaļas vadītāja – aut.), un tas bija brīnišķīgi. Bet man ir svarīgi redzēt, ka tam, ko daru, ir attīstība. Tiklīdz to nejūtu, man vairs nav interesanti. Tāpēc aizgāju no skolas. Bet brīdī, kad teicu stop būvniecības jomai, biju priecīga, ka piedzima mana jaunākā meita. Un tad es izsapņoju privāto bērnudārzu.

Vecākā meita Sabīne (33) dzima padomju laikos, kad pati vēl biju jauna, bet jaunākā meita Adrija (20) – kad man bija 35 gadi un jau labāk sapratu, cik svarīgi bērnam ir pamati, ko ieliek bērnībā. Radās vīzija par to, kādu bērnudārzu es gribētu savai meitai. Adrijai vēl nesanāca nokļūt Vinnijā, toties maniem mazbērniem – Evelīnai, Sofijai un Zemgum – gan. Un tā ir liela laime un gandarījums.

Es, protams, esmu aktīvā ome, kas darbojas daudzās jomās, taču viņus redzu pietiekami bieži.

Reizi mēnesī, kad esam kopā kādas trīs dienas no rīta līdz vakaram, vedu viņus uz koncertiem, operu, baletu, kino, teātri. Zemgus jau trīsarpus gados pirmo reizi bija operā uz baletu Riekstkodis, un pusi izrādes viņš varēja nosēdēt, viņam ļoti patika. Otrs, kas man šķiet svarīgs, ir kopēja darbošanās. Vidējā mazmeita Sofija, kam ir seši gadi, piemēram, aizraujas ar mākslām. Viņa var nosēdēt stundu un kaut ko lipināt, krāsot vai zīmēt.

Kad beidzu darboties tēlniecībā, jo visu nevarēju savienot, jomas, kurā varēju izpausties, bija interjers un dizains. Mēs esam radījuši daudzus individuālus objektus. Kā teica kāds mans draugs: «Tagad tu esi lielo formu meistare.» Šie vārdi man sildīja sirdi.

– Jums, diviem tik darbīgiem cilvēkiem, ir viegli kopā?

– Mēs ar vīru esam ļoti dažādi, bet, papildinot viens otru, veidojam veselumu. Esmu domājusi par to, ka man laikam vajadzēja tādu pretstatu sev, lai būtu laimīga. Mēs abi esam spēcīgas personības, arī man ir krampis, turklāt esmu ļoti emocionāla. Apkārtējiem nav viegli. Būdami tik atšķirīgi, esam arī plēsušies savā starpā. Mūsu draugi jau zina, ka varam pārskaisties viens uz otru tā, ka pēc tam vajadzīga pauze. Vīrietis jau parasti grib visu kontrolēt, tāpēc sievietei vajag skaidri noformulēt savu darbības lauciņu. Un mana puse ir idejas, komunikācija, viss radošais. Ja kādreiz tā nebūtu to noformulējusi, iespējams, mēs jau būtu šķīrušies pirms kādiem divdesmit gadiem. Bet tagad esam kopā jau gandrīz 35 gadus. Tomēr mums abiem ik pa laikam vajadzīga arī atšķirīga sociālā vide. Tagad vispār ir super: vīrs vairāk ņemas ar lauksaimniecību, es – ar bērnudārzu un kultūras pasākumiem.

– Ko dara jūsu meitas?

– Apbrīnoju savu vecāko meitu Sabīni, ka viņa spēj būt triju bērnu mamma un darboties ar mājas lietām: māju, dārzu un gatavošanu. Es nekad to nevarētu. Jaunākā meita Adrija dzīvo un studē amerikāņu augstskolā Parīzē. Viņa apgūst dažādas izvēles programmas – no mākslas līdz biznesam.

– Nezinu otru mākslinieci, kas vēl spētu nopelnīt miljonu. Tas izklausās skaisti. Bet ko tas viss ir prasījis no jums?

– Ja man kāds prasa, kā nopelnīt miljonu, varu teikt, ka mums savā ziņā paveicās ar situāciju, kāda tolaik bija valstī, bet otrs – es to neplānoju. Jo, ja būtu smalki izplānojusi nopelnīt miljonu, man nekad mūžā tā nebūtu.

Nekad neesmu strādājusi tikai naudas dēļ. Ir jādara tas, kam tu tici un kas varētu būt nozīmīgs arī citiem. Tad tu ieguldi tajā visā savu enerģiju, un kā balva tā atgriežas naudas veidā. Bet pēc tam atkal svarīgi iegūto naudu ieguldīt tālāk.

Ko tas man ir prasījis? Nervus. Tāpēc man tik tuva ir daba un sports. Ja nebūtu iemācījusies pārslēgties un kaut kā to visu kompensēt, ilgstoši neizturētu. Bet ir vēl viens, ko neviens neredz no malas, – cik lielu darbu tu ieguldi tajā, ko dari. Esmu strādājusi kopš 18 gadu vecuma un nekad dzīvē neesmu bijusi mēnesi ilgā atvaļinājumā. Mans garākais atvaļinājums ir divas brīvas nedēļas, kad parasti ceļoju.

– Esat darbaholiķe?

– Man patīk strādāt. Vakar, piemēram, atbraucu no Mazās Mežotnes pils, un kā jūs domājat, ko darīju? Apčubināju mājās savas puķes un vārīju ievārījumu. Bet pēc Mežotnes desmitgades pasākuma gan es diennakti gulēju. Pa starpu piecēlos, kaut ko apēdu, paskatījos uz puķēm un devos atpakaļ gultā. Pēc tam pieceļos un jūtu – jā, atkal varu darboties, mani atkal viss interesē. Iespējams, tas ir mans veids, kā relaksēties, lai neizdegtu.

– Jums šogad palika piecdesmit pieci. Kādas ir jūsu attiecības ar gadiem?

– Līdz piecdesmit jutos izcili visās jomās. Pēc piecdesmit sāku just, ka vairs nav tik daudz enerģijas un jāsāk domāt par to, ko darīt un ko ne. Man, piemēram, vairs negribas iet uz pilnīgi visām izstāžu atklāšanām un koncertiem. Skaidri zinu, uz ko gribu aiziet un kas man sagādās baudu. No otras puses, man joprojām ir ļoti interesanti un dzīve patīk aizvien vairāk.

Katru gadu ar draudzenēm braucam staigāt pa kalniem un katru reizi atceramies, cik forši bijis.

Tagad mēs varbūt vairs neizvēlamies tik garas un ekstrēmas trases kā agrāk, bet kaifs jau ir tāds pats.

Aizvien vairāk novērtēju visu, kas apkārt. Nācu uz šo tikšanos un priecājos, cik skaisti kafejnīcas priekšpusē izskatās tas kastē iestādītais rabarbers. Agrāk tam nebūtu pievērsusi nekādu uzmanību. Jaunībā tevi vispār vairāk interesē ārišķība, sevis izrādīšana. Tagad par to vairs tā neiespringsti, un tas rada lielu atbrīvotības izjūtu.

Man prasa, kā es nenogurstu, nu jau divpadsmit gadu rīkojot mākslas plenērus vai arī desmit gadu koncertus Mazajā Mežotnes pilī. Kāpēc to vajag? Jā, es nogurstu, jo man ir jāatbild par katru mazāko detaļu – sākot ar skaņu un beidzot ar ziediem. Bet visi jau zina: lai mazinātu stresu, katru reizi pirms koncertiem vārīšu milzīgu katlu ar zupu. Jo zupa rada mājas izjūtu un paēduši cilvēki vienmēr ir laimīgāki. Šo zupu nogaršo gan mūziķi, gan mākslinieki, gan mūsu viesi.

Ja man to visu neļautu darīt, tas būtu kā neļaut man elpot. Pēc tam vēl mēnesi priecājos par to, ko piedzīvoju. Atceros, baudu šīs atmiņas un dzīvoju ar iegūto pozitīvo enerģiju. Ne velti pastāv enerģijas nezūdamības likums. Tik, cik daudz ieguldi, tikpat arī saņem atpakaļ.

– Ļoti laba draudzene jums ir Ilze Jurkāne. Kas jūs tur kopā?

– Pirms padsmit gadiem iepazināmies ceļojumā uz Vjetnamu un kaut kā uzreiz sapratāmies. Mums ir daudz līdzīga – mūs abas saista ēšanas kultūra, ēdiens, māksla, mūzika. Un mums vienmēr kopā ir interesanti. No Ilzes esmu ļoti daudz mācījusies, kaut vai par kādreizējām latviešu tradīcijām. Turklāt Ilze jau desmito gadu mākslas plenēros Mazajā Mežotnes pilī vada ēdienu meistarklases.

– Kā jūs uzturat sevi formā?

– Līdz piecdesmit gadiem neievēroju nekādas diētas. Tagad jūtu, ka tomēr jāpiedomā pie tā, ko ēdu. Vajadzētu jau ēst vēl mazāk, bet ar to man nemaz tik vienkārši neiet, jo pati labprāt gatavoju un mēs uzņemam viesus pasākumos, kuros ēdiens vienmēr ir klātesošs. Bet noteicošais labai sajūtai man šķiet tas, vai tevi interesē dzīve.

– Kā radās ideja Mazajā Mežotnes pilī rīkot koncertus?

– Kad pirms divpadsmit gadiem šo vietu iegādājāmies, ar lielu aizrautību sākām atjaunošanas darbus un interjera veidošanu. Interesanti, ka šī ēka nekad nav bijusi pilnībā pamesta. Te vienmēr dzīvojuši cilvēki, un viņu darbošanās kaut kādā ziņā bijusi saistīta ar ēdienu (te bijusi gan siernīca, gan padomju laikos kafejnīca). Šīs vietas aura ir fantastiska, varbūt tāpēc, ka desmit kilometru rādiusā ir gan Mežotnes pilskalns, gan Bauskas viduslaiku pils, gan Rundāles, gan Mežotnes pils.

Kad ēka vēl tikai tapa, jau pirmajā gadā sanāca draugi un es sarīkoju balli. Jau toreiz sapratu, ka ar šo skaistumu pie pašas Lielupes nevaru nedalīties.

Man bija skaidrs, ka rīkošu te plenērus, jo man ir daudz draudzeņu gleznotāju. Tajā pašā laikā prātā iešāvās arī doma par koncertiem šeit. Jo kas tās par izstādēm bez mūzikas? Pateicoties Dzintaru koncertzāles direktoram Guntaram Ķirsim, tas viss izvērtās nopietnākā līmenī, nekā sākotnēji plānots. Jā, jau bija zināms, ka šajā ēkā ir ļoti laba akustika, bet Guntars Ķirsis mani iepazīstināja ar komponistu Pēteri Vasku, un starp mums uzreiz radās savstarpēja sapratne.

Pētera Vaska fonda (Regīna ir šī fonda priekšsēdētāja – aut.) mērķis toreiz bija celt gaismā mūsdienu latviešu komponistus, lai dotu iespēju komponēt skaņdarbus gan vecākās, gan jaunākās paaudzes komponistiem. Jo visu laiku pārsvarā tika atskaņoti jau sen sacerēti latviešu vai ārzemju komponistu darbi. Tagad mums regulāri koncertos tiek atskaņota mūsdienu latviešu mūzika.

Un, kad Pēteris Vasks tā izteiksmīgi pasaka: «Kas par skaistu Dieva dieniņu!» – man šķiet, ka tā arī ir. To tikai jāspēj ieraudzīt.

– Kas jūs pašu saviļņo mūsdienu latviešu klasiskajā mūzikā?

– Protams, ka Pēteris Vasks un viņa skaņdarbi. Ja neizjustu viņa mūziku kā savu un neklausītos to ar valgām acīm, varbūt ķīmija starp mums nekad nebūtu veidojusies un arī fonda nebūtu. Bet jāatzīstas, ka kādreiz tik daudz neklausījos nopietno mūziku. Taču, jo vairāk klausos jaundarbus, kuri nav tik viegli uztverami, jo vairāk sāku noķert kaifu tajā visā. Piemēram, Pētera Plakida skaņdarbs Trakās kamanās. Agrāk es būtu teikusi – kas tas tāds? Tagad to klausos pilnīgi citādi. Savā ziņā esmu traka, jo uzskatu, ka trakās kamanas dzīvē ir vajadzīgas, bez tām nevar. Nevar viss dzīvē notikt tikai smuki un plūstoši.

– Ko jums nozīmē trakums?

– Tā ir aizrautība, enerģija, spēja pārkāpt pāri ierastā robežām. Bet ar piebildi – ir jāpatīk tām pārkāpt. Bet tieši trakās idejas dzīvo. Un jāatceras, ka dzīvē visu laiku viss mainās, vienu brīdi tā iet augšup, citu – lejup. Nevienam viss nav ideāli.

– Kad jūs pēdējoreiz raudājāt?

– Tas ir ļoti personīgi. Man vispār nepatīk nest bēdas uz āru. Tad jau drīzāk ielienu savā alā, visu pārdomāju un izskumstu. Bet draugu un ģimenes atbalsts grūtos brīžos gan man ir svarīgs. Vientuļniece neesmu.