Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Filma Kurts Fridrihsons ir jūsu personīgs stāsts par mākslinieku. Kādas pēdas viņš jūsos atstājis?
– Jo vairāk sevi analizē, mēģini izprast un pieņemt, jo vairāk saproti, ko kurš tev devis, veidojis, kurš tevi radījis. Nav tā – tāpēc, ka mans tētis nomira tik agri, kad man bija divpadsmit gadu, atradās kāds cits, kas par mani rūpējas. Kurts Fridrihsons varēja arī nebūt mans radinieks, manas mammas māsas vīrs. Viņa nozīmība tāpat būtu nepārvērtējama. Jāteic, arī Fridrihsons pats smīkņāja par radu būšanām, par neatceļamajiem cilvēkiem, kurus neizvēlamies, bet ar kuriem nezin kāpēc jāpavada kopā dzīve.
Kad apskatos dzīvi kopumā, redzu – viņa ietekmes ir neiedomājami daudz: sadzīves situācijās, izvēlēs, estētiskos principos, tajā, kas man patīk, kas fascinē citos cilvēkos. Tajā visā redzu viņa atspulgus. Bet iespējams, ka tā var tulkot katru cilvēku, kas tavā dzīvē ienācis un nopēdojis tavu horizontu.
Citi lasa
Kāpēc tapa filma… Gan tāpēc, ka ne tikai jūtu savu individuālo parādu, bet arī apzinos – man viņš jāatved atpakaļ pie latviešu sabiedrības. Tur ir zināma netaisnības nots, kas man piešķiļ uguni.
Man šķiet svarīgi runāt par Kurtu Fridrihsonu, parādīt viņu kā lielu spēka, iedvesmas avotu, kā brīva cilvēka paraugu depresīvā vientulības epidēmijas laikā.
Es gan aicinātu filmu uztvert kā suverēnu mākslas darbu, nevis sagrābstīt, ko nu Repše pateikusi kurā sarunā. Citādi sanāk tā: tu pasaki kādu joku, bet kinokritiķis to paņem kā kritēriju filmas vērtējumam…
Mūsu sabiedrība ir pilnībā atrofējusi spēju uztvert gan literatūras darbus, gan filmas.
– Kāpēc tā?
– Tas sācies jau deviņdesmitajos gados un plosās arvien trakāk. Ārišķības kults, pareizība, protokols, darīt tā, kā pieņemts, lai tikai neviens neko nenodomātu. Tā perfekcijas viļņa jāšana, lai tikai tu būtu līmenī, ir šaušalīga.
Tā atsaucas arī mākslas pasaulē. Ja lasītājs grib kaut ko sirsnīgu un vienkāršu, tad labi – rakstīsim sirsnīgi un vienkārši. Bet kāds tam vairs sakars ar jēdzienu māksla?! Tad būs tāds pašapkalpošanās kombināts, kur radīsim un rādīsim viens otram tikai patikšanas, stāvēsim uz vietas un sapūsim. Mums nemaz tik viegli nenākas būt brīviem un iet savu ceļu. Visu laiku vajag kādu, kas parāda pareizo ceļu, kas parāda, kur straume plūst, un nosaka, vai es iederos standartā.
– Jums ir vienalga, iederaties vai neiederaties standartā?
– Lielos vilcienos šķiet – man ir pilnīgi vienalga, ko cilvēki par mani domā. Bet cilvēciskais kauns un cilvēciskais gods – tie gan man ir ārkārtīgi svarīgi. Tāpēc, ja es būtu mūsu valsts amatpersona, jau neskaitāmas reizes būtu nošāvusies.
Goda kodekss man lielā mērā ir radies no literatūras, no tā, ko savulaik salasījos. Tas tik ļoti ir formējis mani! Es varētu iet gar grāmatplauktu un saukt, kuras grāmatas mani ietekmējušas. Kas ir jābūtība, kam tu esi vēlējies līdzināties…
Dzīvē man nekad nav bijušas autoritātes, bet literatūrā gan!
Es ilgi dzīvoju pēc literāro scenāriju principiem. Piemēram, ka sievietes uzdevums ir būt liktenīgajai sievietei – nākt kā tādai vētrai, pārvēršot visu, kas gadās ceļā, un dzīvot lielos vēzienos, nevis sīki knibināties. Ar šādu pārliecību, šķiet, dzīvoju gadu desmitiem.
Kā tāds mērkaķēns darīju pakaļ Silvijas Rannamā Kadrijai. Tās iedvesmota, rakstīju dienasgrāmatas, līdz ar to, pati neapzinādamās, droši vien attīstīju spēju izteikties. Protams, savu darīja arī vecāku un citu cilvēku piemērs. No otras puses, kāds personīgais paraugs var būt padomju komunālajā dzīvoklī, kur kopā dzīvo desmit cilvēku! Kur četrus kvadrātmetrus lielajā virtuvē notiek gan klopes, gan dzeršanas. Kur ir dažādu politisko pārliecību cilvēki – gan leģionāri, gan padomju kārtības sargi. Perversa dzīve un sadzīve, kurā tu no saviem vecākiem nevari gūt personīgo pieredzi, jo viņi pēc darba skrien ar tīkliņiem pa veikaliem, lai pabarotu savus bērnus. Tas nav paraugs, no kura mācīties, drīzāk tāds, no kura tu gribi atgrūsties.
Ilgu laiku pārmetu savai mammai, kāpēc viņa ņemas tikai ap sadzīvi, tikai ap dienišķību. Šitas izlutinātais parazīts pārmet savai mammai, kura jau ir atraitne, kura strādā nakts maiņās un pēc darba vēl stāv rindās, lai tikai bērniem būtu, ko ēst… Meitiņa vēlas, lai mamma izkāpj no sadzīves, dienišķības un vairāk darbojas pa augstajām sfērām, kā tas notiek Fridrihsona mājās. Nu smieklīgi!
Kad kļuvu vairāk pieaugusi, ne tik egocentriska, kāda biju tīņa gados, un nācu pie sajēgas, man bija liels kauns mammas priekšā.
– Mamma bija pilnīgs pretstats liktenīgo sieviešu tēlam?
– Protams! Grāmatas mācīja uzdrošināties, bet mamma mācīja tieši pretējo – tikai necel galvu virs ūdens. Šādā pretestībā jau arī izveidojas raksturs. Domāju – ja man viss būtu atļauts, es būtu mīļa, maiga, jauka pele. Bet no tā, ka man visu aizliedza, manī izauga milzīgs protests un negantība, vēlēšanās darīt citādi. Skaidri zināju, ka nekad neiešu pa to ceļu, kur visi.
– Vai jūs jau kopš agras bērnības zinājāt, ka mamma tika izsūtīta uz Sibīriju un tāpēc māca necelt galvu virs ūdens?
– No manis netika slēpts tas, ka mamma četrpadsmit gadu bija Sibīrijā, bet tas, kāpēc viņa tur bijusi, mani tobrīd īpaši neinteresēja. Vispirms biju bērns, un mani vakara pasaciņas vietā vairāk par visu interesēja mammas stāsti par taigā sastaptu lāci. Bet agrā jaunībā biju tik egocentriska, tik aizņemta ar mīlu, mokām un sazin ko vēl, ka tas mani atkal neinteresēja.
– Tomēr pēc mammas aiziešanas devāties uz Sibīriju, uz vietām, ko minušas viņas kājas.
– Viens ir informatīvā interese, pavisam kas cits – kad ar šūnām, sirdi un asinīm dzimtas stāsts izšalko tev cauri un paliek kā viļņi, kas iedarbināmi jebkurā brīdī, kad domā par šo tēmu.
Diemžēl tikai tad, kad tu zaudē visus tuviniekus un tev vairs nav mūžīgā pašsaprotamā mūra, tu beidzot noliec nost savu egoismu.
Tu sadzirdi un izjūti to, ko jau sen vajadzēja. To domāju ne jau cilvēciskā nozīmē – mēs visi dzīvojām sirsnīgi un mīļi. Es runāju par to, ka tikai tad beidzot ar sirds asinīm izjūti visu, kas noticis un piedzīvots vecāku dzīvē.
Mana mamma ārēji bija nocietinājusies – dusmīga un stingra. Bet savā būtībā jau viņa tāda nebija. Viņas vārds bija Ilga, un tas viens pret vienu atbilst viņas būtībai. Viņa kā tāda astoņpadsmitgadīga meitene vēl astoņdesmit astoņu gadu vecumā varēja sapņaini vērties saulrietā. Bet dzīves laikā viņa nevarēja atļauties šo stīgu ievibrēt. Tā palika nenospēlēta. Un, ja man par to neviens neprasa piedošanu, es arī to nedošu un neatlaidīšu grēkus. Tāpēc jau rodas sajūta, ka tev ir jādzīvo par viņiem visiem. Ne jau viņi man to vēlējuši, ne jau viņi man to prasījuši, tas ir tāds iekšējais sauciens.
Bieži paļaujos saviem fiksajiem impulsiem. Ja to nedaru, redzu – skaistais kuģis aiziet man garām. Līdzīgi bija ar Sibīriju. Mamma ilgi slimoja, bija kopjama un pēdējos gados bija kļuvusi par manu mazo bērnu. Bijām ļoti tuvas, un es pēc viņas aiziešanas nemācēju atjēgties. Es, pieaudzis cilvēks, ar to netiku galā. Man par izbrīnu pēdējos mēnešos mamma bija daudz runājusi par to, cik ļoti gribētu vēlreiz aizbraukt uz Sibīriju. Taču tas, protams, nebija iespējams.
Un tad, pēc mammas aiziešanas, šķirstot avīzes, ieraudzīju ziņu par Dzintras Gekas projektu Sibīrijas bērni. Aizrakstīju Dzintrai, ka man ir jātiek uz Sibīriju. Jāaizbrauc par mammu, viņas vietā. Viss notika, mani uzņēma grupā, un es aizbraucu.
Sibīrijā atguvu spēju dzīvot tālāk.
Šis brauciens man lika arī aizdomāties, ka man kaut kas jādara arī par saviem tuviniekiem, ka cilvēks pasaulē nāk ar kādu uzdevumu, nevis tikai traģiski vai jautri padzīvoties.
– Ko Sibīrija mainīja?
– Es kļuvu valkanāka, nebiju vairs cietais, labi bruņojies ezis ar ērkšķiem, adatām un zobeniem. Sapratu, ka man nav bail no emocijām, jūtām – tur tas viss atnāca vaļā. Šīs garīgi fizioloģiskās pārvērtības arī iedeva izjūtu, ka manai dzīvei ir kāda jēga. Ka ir vērts spirināties, kaut ko darīt, uzturēt krietnas attiecības ar cilvēkiem un godpilni dzīvot.
Šogad martā bijām arī Tomskā. Bija šausmīgs aukstums – mīnus divdesmit grādu. Bet lielā mitruma un vēja dēļ izjūtas bija kā mīnus trīsdesmit grādos. Bijām pie upes, un es pēkšņi no sarunām ar vietējiem sapratu – tā ir tā pati Tomskas upe, tā pati laivu stacija, kur manu mammu un pārējos cilvēkus, tikko no vilcieniem izlādētus, šļūcināja pa kalnu lejā, sēdināja baržās un veda uz vistālākajiem neiedomājamiem punktiem.
Tai brīdī, kad sapratu – šī ir vieta, kur nocērtas dzīve… netaisnības un sāpju kamols man atkal pārvēlās pāri šaušalīgā intensitātē.
Varbūt tāpēc, ka šī zeme un krasti nav nekas cits kā vienas vienīgas asinis un kauli, bet sāpju, izmisuma enerģētika tur saglabājusies joprojām. Tikai mēs par to vairs negribam runāt, jo tas nav nekas patīkams, jo tas jau it kā ir beidzies. Bet par to, kas sācies, jau mēs arī negribam runāt.
– Par ko mums būtu jārunā?
– Negribas runāt lozungos, bet man ir liela vilšanās par vienaldzību un apātiju, kas valda mūsu sabiedrībā. Puse sabiedrības ir inerta, amorfa un vienaldzīga – viegli pakļaujama. Tā ir sabiedrība, kas kolaborē ar katru nākamo režīmu, lai tikai būtu izdevīgāk, lai tikai cilvēks būtu kārtīgi paēdis un lai būtu darbs. Tas mani tiešām šausmina.
Daļa jaunās paaudzes ir izaudzināta par patērētājiem, bez jebkādas piesaistes savai zemei, garīgām dimensijām. Viņiem nav nekā ārpus praktiskuma, izdevīguma un citiem labumiem.
Tā būs ļoti nežēlīga paaudze. Jo, ja cilvēks nepazīst dvēseļu teritorijas, kur viņš var raut empātiju?
Varbūt viņi būs ļoti labi karotāji – varēs bezkaislīgi šaut…
Žēl, ka garīgajā, dvēseliskajā uzrāvienā, kas parādījās atmodas laikā, atkal ir pamatīgs atkritiens. Var atrast tūkstoš argumentu, kāpēc tā ir noticis. Viss jau ir ļoti loģiski – tu esi apkrāpts, piekrāpts, uzmests, apzagts, atprivatizēts un kāds tik vēl ne. Bet, ja cilvēks tic, ka pasaulē ir kaut kas vairāk, kaut kas pāri šīm pārestībām, tad cilvēcības, dvēseliskuma ģīmis viņam jāsaglabā par spīti visam.
Tā taču nebija darba nometne, tas nebija izsūtījums, kurp viņi bija izsūtīti. Tie vienkārši bija laikmeta grieži, kuros cilvēki tika ierauti. Paņemts kredīts nav ieslodzījums uz mūžu koncentrācijas nometnē! Un arī tur cilvēki bieži vien tomēr saglabāja savu cilvēka seju, mīlēja Latviju un vēlējās tajā atgriezties.
– Runājām par jūsu mammu. Man prātā kāda saruna, kurā jūs runājāt par to, ka rūpes par viņu un krustmāti pilnībā sagriezušas kājām gaisā jūsu pasauli, kurā līdz tam bijāt centrālā persona.
– Tobrīd, kad runāju par pasaules sagriešanos kājām gaisā, biju dusmīga un, jā, arī histēriska. Mamma un krustmāte bija aprūpējamas kā mazi bērni un arī uzvedās kā bērni. Bet ne jau tāpēc, ka man bija grūti abām mainīt autiņus, mazgāt pakaļas, griezt nagus, barot, biju histēriska.
Mans grūtums bija no tā, ka zināju – bērni izaug lieli, bet šie cilvēki nomirs.
No tā, ka ar katru dienu tuvojās atvadas, nāca mans šausmīgais izmisums, dusmas un histērija. Diendienā biju sistēmā – nāve, nāve, nāve. Turklāt ir ļoti grūti zaudēt bērna lomu, kļūt par mammu savai mammai.
– Vai tas bija brīdis, kad pa īstam pieaugāt?
– Nē, agrāk, daudz agrāk. Par mammas aiziešanu domāju jau kopš agras bērnības. Par visu pasaulē lielākās šausmas mani pārņēma nevis no sapņiem, kā amerikāņi met ūdeņraža bumbas – arī manām klasesbiedrenēm septiņdesmitajos gados propaganda bija iedvesusi šādas bailes –, bet no domas, ka mamma kaut kad mirs. Tās bailes man vienmēr bija klātesošas.
Lai cik ilgi mamma bija kopjama – viņa uz gultas bija septiņus gadus –, aiziešanai nevar sagatavoties. Kad tas notiek, tu esi mazs, grāvmalā izmests kurkulis. Pārmetu sev, ka nebiju klāt mammas aiziešanas brīdī, un mierinu sevi, ka mamma gribēja mani pasargāt. Mani tobrīd nomainīja, un mammai klāt bija mans brālis, Sibīrijas bērns.
Nu gan par nāvi aizrunājāmies…
– Tā taču ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, tāpat kā dzimšana.
– Jā, visi to zina, bet dzīvo tik bezjēdzīgi… Kādās emocijās, kādos mēslos mēs iztērējam savu dzīvi, kaut vajadzētu katru dienu dzīvot ar jēgu, ar gandarījumu, novērtējot tuvo cilvēku klātbūtni. Bet mēs – tā, it kā būtu nemirstīgi… Aiz loga notiek nezin kas, bet mums ir ballīte.
– Domas par mūžības jautājumiem ir tikai kādu notikumu iniciētas vai tomēr par tiem jādomā visu laiku?
– Man nav pareizās atbildes. Taču tik daudz un intensīvi, cik par to esmu domājusi no aptuveni divpadsmit līdz sešpadsmit gadu vecumam, vairs neesmu domājusi pat tad, kad aizgāja visi tuvinieki.
Esmu domājusi, kas bija katalizators šīm mūžības domām, un secinājusi – nākotnes neesamība.
Vismaz es sev neredzēju nekādu nākotni, man nebija, kur iet. Vienkāršā aritmētika – precēties astoņpadsmit gados, tad atražot sevi, laižot pasaulē bērnus, tad tikt pie dzīvokļa un automašīnas – mani neinteresēja. Sapratu, ka neesmu nekāds kustonis, kuram ieprogrammēts, kā jādzīvo. Es gribēju saprast ar iekšām, kam veltīties, kurp mani sauc, ko man gribas.
Bet savu nākotni tolaik iztēloties nebija iespējams, jo tādas vienkārši nebija. Tā bija īstākā padomju sistēmas un dzelzs priekšstata projekcija manī. Tāpēc arī piedzīvoju pašnāvnieciskuma epopeju plus vēl domas par to, ka ir baigi stilīgi atdot galus. Štrunts par māti, štrunts par tēvu…
– Tās nebija vienkārši domas.
– Jā, pēc pašnāvības mēģinājuma mani iebāza psihenē un sazāļoja visam mūžam. Šobrīd, par to runājot, smejos, bet patiesībā tās ir pārāk nopietnas lietas, lai par tām runātu vieglprātīgi. Tas bija ārprāts, kas bija jāpārdzīvo maniem vecākiem.
No otras puses – mans izmisums par nākotnes neesamību bija īsts. Tas viss formēja mani, manu būtību. No saulainas bērnības, pilnīgas mīlestības okeānā peldoša bērna nonācu kroplajā paraugskolā – 50. vidusskolā. Tur redzu izaugam visas sava rakstura negatīvās īpašības, reakcijas, impulsus. To izveidoja šī nenormālā režīma skola. Jo pēc savas dabas ikviens cilvēks ir brīnišķīgs, dievišķīgs un nesamaitāts. Es ļoti pārdzīvoju dubulto morāli. Kur nu vēl melnā slikto radurakstu ēna! Skolas laikā tā neparādījās tieši, tāpēc šo ēnu atšifrēju tikai pēc gadiem, ar laika distanci.
Mani, piemēram, atstatīja no literārajiem konkursiem. Arī tas manī radīja vajadzību aizstāvēties, izaudzēt adatas.
Bet adatas jau nav nekas slikts. Man ir jutīga āda, tāpēc reaģēju uz visu, kas notiek apkārt, – uz neiecietīgu pārdevēju, uz nepareizu satiksmi. Nemaz nepadomāju par to, kad jau esmu noreaģējusi. Ko tad man – sevi dresēt, audzināt par pareizu meiteni? Kāda velna pēc?! Es esmu tāda.
Otra galējība, no kuras gan gribētos izvairīties, ir cilvēki, kas, saprotot, ka viņiem vairs nav astoņpadsmit, pēkšņi sāk kritizēt visu, kas notiek tagadnē. Negribu būt burkšķis, kas izrēķinās par to, ka kļūstu vecāka. Tas gan būtu šausmīgi.
– Daudziem nepatīk tādi – durstīgie.
– Tas gan, daudzi labprāt paņirgājas un saka: «Nuja, tu jau tā godīgā…» Un vaktē tevi, vai tikai kādos sīkumos nekļūdīsies, vai tikai tev nepaslīdēs kāja. Kara neesamības dēļ cilvēki kļuvuši tik neganti, ka nepārtraukti testē un vērtē viens otru. Un ir tāds ļauns prieks par to, ja godīgais vairs nav godīgs, ja taisnīgais vairs nav taisnīgs. Tad ir tāds kā gandarījums par to, ka mēs visi sūdos apvārtījušies, jo «mēs visi taču esam cilvēki». Savējie…
– Esat teikusi, ka daudzkārt esat vīlusies draudzenēs. Tas nozīmē, ka neticat draudzībai?
– Šobrīd draudzību, kas kopš pirmajām klasēm man bijusi ļoti nozīmīga, es nemaz nešķirotu dzimumos. Man vienmēr bijis svarīgi, lai tikai visi būtu godīgi, lai tikai visi turētos kopā, cīnītos par kādu kopīgu lietu, piemēram, sadotu pa ausīm tiem, kas dara pāri mazajam Indriķītim (smejas). Diemžēl draudzībā esmu kārtīgi dabūjusi pa ģīmi.
Mīlestībā mani neviens nav uzmetis – kas bijis, bijis, beidzies vai miris. Nekad tajā neesmu piekrāpta, nodota vai uzmesta. Bet draudzībā gan.
No otras puses – cilvēkam, īpaši, ja viņš zaudējis visus tuviniekus, vajadzīga draudzība, draudzības izjūta katrā dzīves solī. Gribas taču kādu, kam pilnībā iespējams uzticēties.
Taču esmu kļuvusi tik gudra, ka māku neuzticēties, ka vairs līdz galam neticu cilvēkiem. Par to sevi šaustu, jo līdz ar to varu neko nepiedzīvot. Atdot sevi pa bišķiņam? Pēc dabas neesmu tādas ietaises cilvēks, lai sevi dāļātu pa drusciņai. Kā tagad pieņemts – tik daudz paziņu, tik daudz draugu un katram pa kripatai, nevienam neko pa īstam. Un no katra paņemt to, kas izdevīgi, – o, šis man noderēs tai jomā, šis tur… Kā tāda bitīte lido un savāc nektāru no katras puķītes.
Nē, man patīk, ja bērzs ar egli riktīgi saaudzis kopā un kopā turas pretī vējam. Nekad neesmu bijusi savtīga draudzībā. Kā tāds vientiesis vienmēr esmu gājusi uz visu banku. Citādi ir mīlestības lietās – tur gan ir bijis viss spektrs, bet par tik intīmām lietām gan es nerunāju.
Domāju, kosmoss mani māca būt vienai un patstāvīgai. Kosmoss mani rūda. Esmu tas gadījums, kad ļoti daudzas situācijas manā dzīvē atkārtojas – tātad neko neesmu iemācījusies. Bet varbūt mācīšanās arī ir tikai mīts. Tiem, kas man nodarījuši pāri, man tomēr gribas dot vēl vienu iespēju. Kaut gan arī tajā esmu aplauzusies (smejas).
Tomēr joprojām ticu, ka nevar dzīvot ar domu – zobs pret zobu.
Ja aizvēršos ciet pavisam un man būs tikai adatas, tad neko nepiedzīvošu, un to es arī negribu. Jo cēlā, vientuļā, ārkārtīgi garīgā un dvēseliskā celle… Tu taču tajā sapūsti, jo ne ar vienu nevari pārbaudīt savas vērtības un tās samērot. Skaties savās ēnās un esi lielisks…
– Pieminējāt mīlestību, kurā nekad neesat nodota. Vai ticat tai īstajai un vienīgajai?
– Es ticu, ka mīlestība ir iespējama vienmēr. Tomēr man šķiet, ka tajā ir arī pārāk daudz melu un nepatiesības. Pārāk bieži tiek mīlēti cilvēki, kuri mīl tevi. Un sajūsmas jūtas par to, ka tevi mīl, tiek nosauktas par mīlestību, it kā mīlētu tu. Savā vērtību pasaulē šīs divas mīlestības – pārpasaulīgo un savtīgo – šķiru.
Ja tu kādu mīli kā savu muižu, kā savu dienišķo spilventiņu, kā pašsaprotamību un vēl ar tiesībām – tas sevišķi raksturīgi Latvijas sievietēm –, šai mīlestībai nav nekādas vērtības. Mūsu patriarhālajā sabiedrībā vīrietis bieži vien ir kā sievietes identitāte – it kā viņa nebūtu nekas, kamēr nav otras puses. Tas ir ļoti uzkrītoši. Pilna Latvija ar gudrām, skaistām un nelaimīgām sievietēm. Nelaimīgām tāpēc, ka pareizās, mietpilsoniskās sabiedrības acīs viņas tiek skatītas gandrīz kā neizdevušās, kā nepilnīgas. Bet viņām nav vienalga! Viņām nav vienalga, kāds, lai tikai būtu otrā puse. Lūk, šo visu es gribu novākt no jēdziena mīlestība!
Arī jēdziens divi kā viens man šķiet absurds. Tajā pašā laikā es nezinu, kā ir patiesībā.
Man šķiet, divpadsmit gados, kad visu noteica tikai instinkti, es zināju labāk. Es laikam nemaz negribu saprast mīlestību, tikai just. Iespējams, tā ir vienīgā būšana, kur nav nekas jāsaprot.
Joprojām ticu, ka mīlestība ir kaut kas dievišķs. Kaut kur izlasīju, ka pasaulē būtu jābūt tā, ka ikviens cilvēks var iemīlēt ikvienu.
– Ar jums sarunājoties, ir sajūta – jums piemīt Sprīdīša sindroms, kam raksturīgi nebeidzami meklējumi un nesasniedzama laimes izjūta. Bet varbūt es maldos?
– Meklējumi pilnīgi noteikti. Bet, redz, Sprīdītim svarīga ir māju izjūta. Tā mani reizēm rauj uz pusēm, jo manī ir klejotāja, meklētāja gars un vienlaikus ārprātīgi svarīga pavarda izjūta. Sadabūt tās abas kopā, vienā dzīvesveidā, harmonijas izjūtā – tas ir neiespējami. Varbūt tādēļ arī mūžīgā laimība nav sasniedzama.
Man gan drusku ir bail no brīža, kad es varētu teikt: «Tagad esmu laimīga.»
Galu galā esmu taču izaugusi ar Imanta Ziedoņa dzejoļiem, kas runā par to, ka īstās laimes nemaz nav, tikai mazi tās zibšņi. Es ķeru šos zibšņus. Šajā ziņā esmu baigi rijīgā! Man katru dienu vajag izspiest laimes dzirksteli, prieku, vismaz par kaut ko papriecāties. Bet tas nav viegli. Ja tavā zemē notiek dažādas nejēdzības un valsti apdraudoši procesi, tu savā mazajā būcenītī izdomāsi, kā izspiest no sevis gaišo prieku? Kaut kā zaimīgi… Varētu jau saudzēt sevi, bet… Tas arī mani neinteresē – tā jau vairs nav dzīve.
– Reizēm laimes izjūta atnāk negaidot. Atceros kādu brīnišķīgu vasaras vakaru, tā dēvēto balto stundu, kad gaisma vēl nav devusi vietu tumsai. Biju kopā ar ģimeni, ap mani skanēja čalas, bet dabā – pilnīgs klusums. Bija tāda miera un laimes izjūta, ka šķita – šādā brīdī varētu mirt.
– Ā, tad jūs gribētu mirt laimīga. Es vispār negribu. Agrākos laikos redzēju vecas māmiņas ar lakatiņu galvā un apskaidrotām sejām, kuras runā par to, ka grib aiziet. Es arī gribētu nodzīvot līdz brīdim, kad gribu aiziet.
Par nāvi domāju katru dienu, bet ļoti izvairos par to runāt, jo esmu drusku māņticīga attiecībā uz piesaukšanu. It kā tas ir pretrunā ar rakstniecību, kur nemitīgi visu ko piesauc. Bet sadzīvē tomēr vaktēju, kādus vārdus piesaucu. Novaktēju, kāda doma vai vārds bija, piemēram, tai brīdī, kad iegriežu sev pirkstā vai paklūpu. Bija neganti vai nebija… Man patīk tā māžoties.
Taču ir vārdi, kurus patiešām apzināti nelietoju, lai neizjauktu enerģētisko līdzsvaru. Ļoti jāvaktē, ko runā.
