Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tas ir viens dulls pāris! Inese – kalsna un sprigana, bet viņas vīrs Imants Vašķis – ducīgs rūķis ar garu, baltu bārdu. Ja runā, tad runā; ja saka, tad pasaka. Kad savulaik reiz jau tikāmies, ēdām smalki rīvētu kartupeļu pankūkas, tagad olā un miltos apviļātus lielo nātru jaunos dzinumus un svaigi maltas gārsas kotletes, bet, ja būtu satikušies kādu nedēļu vēlāk, man tiktu pieneņu karbonādes. Kur vēl cienā ar tik ekskluzīviem ēdieniem?
Kad pirms sešiem gadiem tikāmies pirmoreiz, Inese un Imants pēc vairāk nekā 40 gadu kopdzīves posās kāzām – baznīcā laulājušies viņi savulaik bija, bet nu izlēma sakārtot papīrus arī likuma priekšā. 2016. gada 14. februārī Jēkabpilī ziemas gaisa balonu festivālā Love Cup 2016 precējās pussimts pāru, un tādai dullībai – jā vārdam gaisa balonā – bija gatavi arī viņi: ja piedāvā precēties ar tādu šiku, tad Inese un Imants ir ar mieru. Posās un pucējās, bet viss nenotika īsti tā, kā plānots. Laiks todien Jēkabpilī bija draņķīgs, baloni augstu pacelties un lidot nevarēja, tāpēc laulību ceremonija notika tikai pāris sprīžus virs zemes.
Bet kas par to, ka pacēlās tikai drusciņ? Tāpat bija gaisā!
Citi lasa
Kopš tā laika pagājuši seši gadi. Gaisa balonā Imants un Inese pēc tam lidojuši ne reizi vien, turklāt laulības viņus ieveda pavisam citos notikumos dzīves garšai un priekam.
Pirmā loma – Sēlijas zāļu sieva
«Viss sākās ar gaisa balonu,» saka Inese. Nedēļu pēc laulībām Imants un Inese kopā ar vēl vienu gaisa balonā laulāto pāri rīkoja atkāzas. Tieši tolaik feisbukā bija aicinājums – meklē aktierus filmai Baltu ciltis. Svinētāji izdomāja – jāpiesakās! Sastājās visi pa kārtai pie sienas, nofotografējās. No visas kompānijas uz atlasi uzaicināja tikai Imantu un Inesi, un vasarā viņi sāka filmēties. «Tas bija fantastiski! Es biju Sēlijas zāļu sieva, man šis tēls ļoti patika!
Vispirms filmēja mani, bet Imants bija līdzi un visu dienu lielām acīm skatījās un kaifoja,» saka Inese.
Imants piekrīt: «Es biju tādā eiforijā no visa, ko redzēju, filmēšanās process ir cita pasaule, ko nevar izstāstīt – jābūt iekšā.»
Tolaik Inese parunājās ar grimētāju, lai uzzinātu, vai un kā var vēl kaut kur filmēties, un dabūja aktieru atlases režisores Gunitas Grošas kontaktus. Aizbrauca, nofotografējās un – maisam gals vaļā! «Drīz mani izvēlējās filmai par latviešu bērnu glābšanu uz Somiju. Ārprāts, cik bija auksts – vai mīnus 30 grādi, bet filmēšanās uz perona! Nosalu un pārsalu, bet tāpat patika,» atceras Inese. Drīz filmēšanās iespējas pašiem nebija jāmeklē – Inese un Imants bija pamanīti, tāpēc ik pa laikam ienācās kāds piedāvājums – tad kādā filmā masu skatos, tad jau drusku labākai lomai, tad kāda reklāma, mūzikas klips. «Mūsu mīnuss ir lielais attālums no Rīgas. Iepriekš to tā nejuta, bet, kad degvielas cenas pieauga, bija dikti jādomā, vai braukt. Ja vēl visu dienu mašīna jāatstāj maksas stāvvietā, tie ir ļoti lieli izdevumi,» stāsta Imants.
Inese rēķina, ka ir nofilmējusies vismaz 70 projektos, Imants – uz pusi mazāk. Viņš vairs filmēties negribot. Inese smejas: «Imants sāka ar Dievu un beidza ar Dievu. Pirmajā filmēšanās reizē viņš bija vecais Dievs projektā Baltu ciltis, bet pēdējā filmēšanās reizē filmā Zeme, kas dzied Imants ir Dziesmusvētku karoga tēla prototips.»
Tikt līdz 100 projektiem
Inesei ir glīts bloks, mūsdienu valodā teiktu – portfolio, kurā viņa rūpīgi sarakstījusi, kad un kur filmējusies: «Man te viss pa gadiem. 2016. gadā – man divi projekti, Imantam – viens. Nākamajā gadā man jau deviņi projekti – filma Bille, Dvēseļu putenis, Tēvs nakts, mums abiem filmēšanās pie Žaklīnas Cinovskas, filma 1906, vēlreiz Baltu ciltis, arī Homo Novus, bet Imants bijis SEB reklāmas projektā. Vēl valsts simtgades klips – ļoti interesants projekts! Man bija desmitā diena pēc lielas operācijas. Imants prasīja – tev tiešām to vajag? Teicu, ka vajag gan, nekas tāds jau nebūs jādara – es tur biju sēņu sieva!»
2018. gads. Inesei filmēšanās Laimai, filmās Pilsēta pie upes, Klases salidojums, Sarkanais mežs, Heirs of the Night, Viss pa jaunam, arī Helio reklāma. «Vai! Par to izstāstīšu – tas bija superinteresanti,» saka Inese. «Piedāvāja filmēšanos 18. decembrī – tieši todien man 65 gadu dzimšanas diena. Saku jā, un abi ar Imantu maucam! Aicinājumā bija teikts, ka meklē cilvēku, kas varētu jāt ar zirgu. Rakstot pieteikumu, uzsvēru, ka bērnībā uz zirga muguras vien dzīvojos – vecaimammai bija platais zirgs. Vēl uzrakstīju, ka pēdējo reizi zirga sedlos sēdēju pagājušajā gadā Vācijā. Forši skan, vai ne?!
Protams, nepieminēju, ka tā bija pirmā un vienīgā reize.
Tātad, esmu klāt uz filmēšanos, mani sagrimē, ieved angārā, un nāk zirgs. Viņu neredzu, bet dzirdu, kā nozviedzas, un saprotu – nu ir ziepes, jo tas izklausās varens zirgs! Viņš tiešām bija varens! Zirgu pieveda pie paaugstinājuma, augšā tiku, man iestāstīja, kā turēt rokas un cik staltu muguru sēdēt. Ja zirgs gribēja iet no kadra ārā, es ar viņu nestrīdējos – lai iet, un lai saimniece ved atpakaļ.» Pa to laiku Imants jau piegājis pie meitenēm, izstāstījis – šitai dāmai šodien dzimšanas diena, un drīz vien režisors skaļi paziņoja, ka tieši šodien aktrisei ir 65 gadi. Visai filmēšanās grupai vakariņās bija pica, bet tas pārtapa par dzimšanas dienas prieku un aplausiem. «Inesei bija līdzi sagatavota maza, garšīga pudelīte – tā mēs forši nosvinējām,» atceras Imants.
Nu jau esam tikuši līdz 2019. gadam. Akropoles reklāma, Calciver, Mītavas alus, Live Riga un Survive reklāma, Zaļā karotīte, Spogulī, vēl arī korejiešu projekts Hero. «Tas bija ļoti interesanti! Korejieši Rīgā vairākas dienas filmēja Vladivostoku – mēs bijām turienes iedzīvotāji. Galvenais aktieris skatījās, skatījās uz Imantu, kamēr nenocietās un nāca paraustīt bārdu – gribēja zināt, vai īsta, jo viņam pašam ūsas bija pielipinātas,» atceras Inese. Vēl togad – Mitsubishi reklāma. «Tur mēs bijām latgalieši, Mārtiņš Kozlovskis jeb Kozmens bija mūsu dēls, atbrauca ar skotu bruncīšiem parādīt savu jauno mašīnu, un Imants viņam latgaliski teica, ka mašīna jau laba, bet brunčus viņš nesaprot.»
2020. gadā – 15 projekti, rekordgads! Tizlenes, kāda poļu filma, tad Viena diena Itālijā, filma par Veco Stenderu, Benjamiņa preses karaliene. «Tā arī bija ļoti forša filmēšanās. Man bija skaista kleita un daudz rotaslietu,» saka Inese. Nākamajā gadā viņa filmējusies filmās Mamma vēl smaida, Janvāris, Meklējiet sievieti, The Good Neighbor, Malduguns, Rullējam tālāk!, Sisī, Čello koncerts, Bez vēsts pazudušās, Mātes piens, Tukšie krēsli. Togad Inese filmējās arī kādā Šveices reklāmā, kur viņa bija Goblins ar pieliktu roku ādu, nagiem, zodu, degunu, ausīm un matiem.
2022. gadā – filmēšanās 13 projektos: Zeme, kas dzied, Vakariņas ar savējiem, tad vēl Burlaki, fotografēšanās Veselības centru apvienības reklāmai, vēl arī bildēšanās uz jumta, Dzelzs nervi, Nelūgtie viesi, dažādi mūzikas klipi, arī Lidl reklāma. Šogad gan vēl salīdzinoši maz filmēšanos. Marijas klusums, Anna Poļitkovska, dažādas sociālās reklāmas – sarunas par tuberkulozi un arī par valsts apmaksāto skrīningu. «Negribas jau likteni izaicināt, bet līdz 100 projektiem gribētos tikt,» saka Inese.
Dzimusi aktrise
«Mani izvēlas tāpēc, ka esmu dabīga – nekrāsojos, un no manis visu ko var izveidot,» domā Inese. Tikmēr Imants viņu paslavē: «Dzimusi aktrise!» Redz, Inesei tagad jau ir lomas, kurās ne tikai jābūt, jāstāv vai jāsēž, bet arī jārunā! «Filmas Nelūgtie viesi otrās sērijas beigās man, situētai līgavaiņa vecmāmiņai, kāzās jāsaka garš tosts! Pat neatceros, vai vispār dzīvē esmu bijusi kāzās, kur nu vēl runājusi! Bet filmā – runāju. Arī reklāmā par valsts apmaksāto vēža skrīnigu man gana daudz jārunā. Un Dzelzs nervos es runāju – tur esmu uzpirkta tante, kas ļoti liela vienu no brālēniem,» stāsta Inese. Imantam, protams, ir ko piebilst: «Nu aug mana sieva, aug!»
Lai filmētos, vajag ļoti maz un vienlaikus daudz – pats galvenais ir vēlēšanās un pietiekami daudz brīva laika.
«Tā ir atkarība,» saka Imants. «Kad Inesei piezvana un piedāvā filmēties, viņa uzreiz staigā piepacelta. Ja es naktī pamostos un redzu, ka sievas nav gultā, man ir skaidrs – aizlaidusies.»
Tiem, kas arī gribētu filmēties, Ineses padoms ir ļoti īss: jāpiesakās kastingam jeb atlasei. Ir vairākas aģentūras, kas ar to nodarbojas, – internetā jāsameklē, piemēram, canstingbridge.lv vai laika.lv. «Un jāpieseko feisbukā! Aģentūras bieži meklē cilvēkus masu skatiem – sākt var arī ar to. Jārēķinās, ka ne vienmēr tevi gatavajā produktā – filmā vai reklāmā – varēs redzēt, jo tieši pie tevis kadrs beigsies, bet – tas nekas,» stāsta Inese. «Varbūt kāds domā, ka ar šādu filmēšanos var pelnīt naudu, bet nē, nē, es to nedaru naudas dēļ. Ir arī tādi projekti, kur nemaksā neko – piemēram, studentu projektus mēs atbalstām par baltu velti. Man ļoti patīk, ka varu iejusties kāda cita tēlā. Ja jāpaliek savās drēbēs, nav tik interesanti, bet ar pārģērbšanos – cita garša! Citreiz jāvelk kaut kas ļoti grezns, bet citreiz esmu galīgi noplīsusi. Ņemu pretī visu, ko man dod – saprotu, ka cilvēki strādā, neko pretī nerunāju un ļaujos: kā un ko vajag, tā daru, dodot viņiem pilnīgu brīvību bez nekādas gražošanās.»
Pacēla no slimības
Pirms pāris gadiem Inesei bija smaga operācija un 12 ķīmijterapijas kursi. «Mūs glāba filmēšanās un priežu jaunaudze Daugavas krastā. Ikreiz, kad Inesi pēc ķīmijterapijas vedu mājās, taisnā ceļā braucām uz savu priežu jaunaudzi – zāģējām, kas lieks, un kūrām ugunskuru. Tur bija viss – uguns, Daugavas ūdens un priežu aromāts. Reizēm Inese gulēja mašīnā,» atceras Imants. Viņa gan pretī: «Tā gan nebija, zariņus nēsāt es varēju – staigāt un kustēties vajag!»
Slimības un ārstēšanās laikā Inese filmēties nepārtrauca. Uz filmēšanos tieši no slimnīcas viņa devās ne reizi vien: saposās, sēdās tramvajā, nofilmējās un čunčināja atpakaļ.
«Filmēšanās mani pacēla un noteikti palīdzēja atveseļoties – tur bija pavisam citas domas, cita pasaule un darbošanās.
Reizēm gan fiziski bija pavisam grūti. Filmās Sarkanais mežs un 1906 filmēšanā sēdēju katrā brītiņā, kad vien var apsēsties,» atceras Inese.
Par to, kā tikt galā ar ļaunu slimību, nekādu jaunu Ameriku Inese nav atklājusi: «Jāiet pie ārsta un jādara, ko ārsts liek, jādzīvo šodien un nav jādomā par miršanu, jo tāpat nomirsim mēs visi. Turklāt visvairāk nomirst gultā! Tad ko – negulēsim? Tā ir liela laime – prast neuztraukties, nesēdēt un neskaitīt: vai, manu dieniņ, kas nu būs, kā nu būs! Kad saproti, ka būs tā, kā būs, un ar savu kreņķēšanos neko nevari mainīt, tad arī būs vieglāk.» Inesei ir vēl kāds ieteikums: «Portālā draugiem.lv ir domubiedru grupa Sievietes sievietes gados. Tajā mēs, vairāk nekā 50 dāmas, virtuāli ļoti cieši turamies kopā, šad un tad cita citu arī apciemojot. Man tur ir iesauka Petarde. Manā slimošanas laikā grupā bija izveidota diskusija Atbalsts Petardei, kur meitenes no visām malām par mani domāja, lūdzās un sūtīja labus vārdus. Brīnījos, cik ļoti ir sajūtams, ka otra teiktie atbalsta vārdi tiešām palīdz.»
Pensija un rudzupuķes
Kad Inese devās uz slimnīcu, Imants palika viens, un tā viņš nav radis. Patiesībā nē, īsti viens viņš nepalika: «Reiz, atstājis Inesei slimnīcā, atbraucu mājās, un uz palodzes sēž ruds mincis – mīlīgs kā pasaka! Tā nu nevar teikt, ka biju viens. Inese turējās, bet es gan baidījos, kas notiks, ja viņas nebūs. Ja nav Ineses, nav arī manis, jo nezinu neko – pat ne to, kā saņemu pensiju vai kurā bankā man nauda, neprastu nevienu rēķinu samaksāt. Kamēr kabatā nauda ir – labi, bet, kad beigtos – viss, ar mani ir cauri,» atzīstas Imants. Inese groza galvu: «Es esmu viņam parādījusi, kurā bankā nāk pensija!» Imants kaitinās: «Nu, ja tā meitene, kas toreiz bija, tur būs, kad es nākšu, tad jau labi.» Inese skaidro: «Imant, iedos tev naudu arī jebkura cita meitene!» Bet viņš atkal pretī: «Es tik pārliecināts neesmu – ieraudzīs mani tādu bārdainu mežoni, domās, laupītājs atnācis! Neiešu es uz to banku – dzīvošu savā mājā kā paradīzē, nevajag man neko! Kur es varu bankas atcerēties, ja man galva pilna citām domām – par to, kas man jāpaspēj izdarīt: tad nevaru kādu skrūvi traktorā ieskrūvēt, tad vēl kaut kas.
Ja naudas nebūs, nebūs – vai nu neizdzīvošu: nātres ir, gārsa ir, kaimiņiem olas ir, būs labi!
Tu jau, Inesīt, zini, ka nauda man nekad nav bijusi prioritāte.»
Kādreiz viņi esot strādājuši kā traki, bet ne jau tam, lai naudu zeķē bāztu. Bērni auga, viņus vajadzēja pabarot, apģērbt un izskolot. Savulaik Imants un Inese bija savā pusē vieni no pirmajiem zemniekiem – kā jau dulli cilvēki. Paņēma zemi, kaimiņi teica: nu, ja jums ies, tad mēs arī ņemsim. Imants atceras: «Kad sākās kapitālisms, braucām uz Rīgu tirgoties ar gaļu. Līdz diviem trijiem naktī dalījām šķūnī gaļu gabalos. Lai varētu vairāk nopelnīt, ražojām arī malto gaļu. Bet – cik daudz ar rokām samalsi? Atradām blatu ēdnīcā, lai samaļ. Atpakaļceļā no Rīgas pa divām reizēm apstājāmies pagulēt, citādi no pārguruma visādi mošķi ceļā rādījās.»
Kā tik nav šiverējušies! Ar upenēm pelnīja, ar skābenēm, dārzeņus veda uz zoodārzu – jo lielāks kabacis, jo zilonim labāk. Tad vēl zemenes – milzīgs lauks! Bet pats neparastākais bizness bija rudzupuķes. Tovasar iepriekšējā gadā meliorētajā laukā turpat pāri ceļam hektāriem ziedēja rudzupuķes – nu tā, ka zils! Lai cilvēki neizbradātu kolhozu labību, tolaik rudzupuķes tirgot bija aizliegts. Bet te jau nekādas labības nebija! Tāpēc Inese no priekšnieka dabūju plūkšanas atļauju un bija vienīgā legālā rudzupuķu pārdevēja Rīgas Centrāltirgū – visus citus dzenāja, bet viņu ne.
Svētdienās nestrādā
Dzīve kā dzīve – ar savu daļu dulluma, savu daļu prieka un pa riekšavai bēdu. Inese un Imants savulaik iepazinās krogā. Tolaik abi strādāja sabiedriskajā ēdināšanā: Imants vilciena Rīga–Maskava restorānvagonā, Inese – Rīgas kafejnīcā Kristīne. Imants tolaik bija šķīries, viņam bija divas meitas – Andželika un Inese. Viņš bija brašs, labi pamanāms – tumšiem matiem un ūsām, bet Inese – sīka čiepiņa. Imants atceras: «Bet figūra tāda, ka vīrietis nemaz tā nevar paiet garām. Visu mūžu man viņa bijusi Saulīte, vēl par Cālīti saucu. Maza bija, kā citādi sauksi? Mans tētis sākumā par Inesi teica: ko tu tādu kovārnēnu atradi, labāk būtu māti ņēmis!»
Imantam un Inesei piedzima pieci dēli un nu jau ir arī desmit mazbērni, turklāt Imants ir arī vecvectēvs. Pirmais viņiem piedzima Guntars, bet pēc četriem gadiem – Jaungada brīnums Jānis. Toreiz Vecgada vakarā Imants kurināja plīti – mīkla jau rūgst, pīrāgi jācep. Inese sākusi dīdīties – laikam būs jābrauc. Imants stāsta: «Man tolaik bija moskvičs, ko saucu par ruksīti. Es tik kurinu plīti un Inesei saku: tu tā nerunā! Tomēr braucām – lietus līst, dubļi šķīst, ceļš kā karā. Ineses dīdās arvien vairāk, bet es viņai saku: tikai ne mašīnā, tikai ne ruksītī! Guntariņš mums bija līdzi, viņam bija četri gadiņi. Pirms pusnakts pieklauvējām pie dzemdību nodaļas durvīm, Inese māsiņai teica: «Drīz es te nākšu iekšā, bet jauno gadu gan sagaidīsim katra savā durvju pusē.» Atvērām bezalkoholisko šampanieti, novēlējām laimīgu jauno gadu. Atceros, kā mašīnā modināju Guntariņu: brālītis piedzimis! Un viņš priecīgs: bālītis, bālītis! Braucām mājās, cepām pīrāgus, bet mīkla bija tā pārrūgusi, ka tie sanāca cieti kā akmens, ar cirvi varēja skaldīt.»
Pēc trim gadiem ar piecu minūšu starpību piedzima dvīņupuikas Māris un Oskars. «Tā kā ar Imantu nebijām precējušies, es skaitījos vientuļā daudzbērnu dvīņu māte,» atceras Inese. Astoņus gadus pēc dvīņiem piedzima pastarītis Jēkabiņš. Tas bija smags laiks. Kad Inese gaidīja Jēkabu, aizgāja bojā vecākais dēls Guntars. Viņam bija 14 gadu, brauca ar traktoru, sliedes rādīja, ka ir vienkārši nobraukts malā, bet Guntars no kabīnes bija izkritis, un traktora piekabes ritenis pārbraucis viņam pāri. Visticamāk, patiesībā uz ceļa bija notikusi sadursme, kas puisi izmeta no traktora, bet Inese un Imants neuzstāja izmeklēšanai, jo saprata, ka tas tāpat neko nemainītu. Lai kā iet gadi, Guntars viņiem nekur nav pazudis. Inese saka: «Mums viegli saskaitīt – cik gadu Jēkabiņam, tik gadu mums nav Guntara. Nevaru tā īsti teikt – nav. Viņš bieži ir klāt un ļoti palīdz. Ir darbi, par kuriem domājam: nē, to nevar izdarīt, tas nesanāks. Bet sanāk un spriežam: Guntars palīdzēja.»
Pēc nelaimes viņu mājās pilnībā pārtrauca strādāt svētdienās, jo tā diena, kad Guntars aizgāja, bija svētdiena.
«Mēs arī pirms tam svētdienās nestrādājām, bet todien viss tā salikās – kā ar varu piespieda strādāt. Būvējām šķūni, un vajadzēja no Meņģeles atvest materiālus,» saka Imants. Drīz pēc nelaimes Inese un Imants baznīcā salaulājās un nokristīja bērnus.
Imants atceras, ka lielajās bēdās viņu pie prāta un spēka turējusi kāda mājas pīlīte, kas staigāja līdzi kā sunītis. Tiklīdz Imants apstājās vai apsēdās un sāka aizdomāties, tā pīlīte klāt un baksta ar knābīti tā, ka nekas cits neatliek – jāceļas un jāiet vien tālāk.
Ja ir koks, jāuzkāpj!
Bērni ir izauguši, izskolojušies un jau gadiem prom savā dzīvē. Inese un Imants laukos dzīvo divatā. Ja sastrīdas, nerunā, bet pārlieku nekad nav savā starpā plēsušies. «Galvenais – lai saule nenoriet dusmās! Tas ir kolosāls teiciens,» saka Imants.
«Mums ir ļoti patstāvīgi bērni, tāpēc arī mēs paši esam patstāvīgi – bērni tiek galā ar savu dzīvi, un mēs tiekam galā ar savējo,» saka Inese.
«Izdarām visu paši, par dzīvi nežēlojamies un dzīvojam ar prieku.
Tam nevajag neko daudz – vajag gribēšanu, nevis čīkstēšanu.» Tikmēr Imants, lillā kreklā pie āra galda sēdēdams, klusi nopūšas: «Pašlaik visā pasaulē cilvēki prieku pazaudē aiz naudas un mantas – vajag vēl un vēl, un vēl. Nauda jau nav slikta, bet ir atšķirība, kam to iztērē. Katram savs prieks dzīvē, un man tas ir darbs laukos. Lai arī varētu nopirkt mūsdienīgu skaldāmo, es malku joprojām skaldu ar rudzīti – riktīgi platu bluķu šķeļamo cirvi. Man tā ir tāda bauda! Nevaru kā jaunībā noskaldīt pusi dienas, bet cik varu, tik šķeļu – pusstundiņu, stundiņu, tad atpūšos un eju atkal.»
Tā Imants un Inese dzīvo nevis ar naudu, bet ar prieku. Šogad Imants reti lustīgi nosvinēja savu dzimšanas dienu. Viņu feinie kaimiņi Rūta un Jānis saka tā: «Kad pāri pļavai redzat ugunskuru un dūmus, nāciet uz zupu!» Tā arī notiek – ja kaimiņos kūp, Imants un Inese auj kājas un iet ciemos. Kad stāstījuši par lidošanu gaisa balonā, kaimiņiene Rūta teikusi – viņa arī grib, tikai traki bail. Izdomājuši – sakrās naudu un lidos visi kopā! Imantam 23. janvārī dzimšanas diena, saorganizēja vēl citus, kas turpat Taurupē grib lidot, un nu jau vajadzēja nevis vienu, bet pat divus gaisa balonus. Ineses gaisa balonu krustmeita, pilote un pilotu instruktore Inga Van Havere bija klāt, un viņi lidoja! Ballīte bija feina – 77. gadu jubileju Imants svinēja gaisā, turklāt ar dziesmām, vietējie savos pagalmos bija dzirdējuši.
Un kā viņi abi Ziemassvētku kostīmos lidoja uz Vāciju pie bērniem! Tā sagadījās, ka dienā bija jāiet pie draugiem par Ziemassvētku vecīti un rūķi, bet vakarā – jālido uz Vāciju. Izdomājuši, ka nav ko sarežģīt dzīvi ar pārģērbšanos, jo neviens neliedz kāpt lidmašīnā rūķu tērpos. Lidostā visi bijuši priecīgi un palaiduši bez rindas. «Man mamma teica, ka es jau dulls no dzimšanas, bet Inese nav stipri gudrāka,» spriež Imants, un Inese piekrīt: «Joprojām saku tā: ja ir koks, tajā vajag uzkāpt!»
