Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
8
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
Aizliegtais šašliks kapsētā
Jūnijā tika atklāts festivāls Rīgas Fotomēnesis 2020, un visvairāk reklamēta tika jaunās fotogrāfes Elīnas Semanes izstāde Viss ir sūds, izņemot čuras. Māksliniece solīja 10. jūnija vakarā izstādīt savas bildes Mārtiņa kapos un par godu tam iegriezt ballīti. Jo tuvāk nāca izstādes diena, jo vairāk ļaužu iestājās pret šo ieceri.
Kā vēsta Privātā Dzīve – pasākuma dienā noskaidrojās, ka organizatori nav saskaņojuši savas aktivitātes ar pašvaldību, un Rīgas domes Kapsētu pārvalde vērsās Rīgas pašvaldības policijā.
Tomēr izstādes atklāšana netika atcelta, un pulksten 19 Mārtiņa kapos jau bija krietns pulks interesentu. Fotogrāfijas gan nekur nebija eksponētas, un arī pasākuma vaininiece kapos neparādījās. Toties ieradās policisti. Tikmēr interneta tiešraidē Elīna un viņas domubiedri, kuru vidū bija arī festivāla direktors Arnis Balčus un aktrise Ilva Centere, kādā citā aizaugušā kapsētā, kur pie koku stumbriem bija piestiprināti foto, grozījās ap grilu un malkoja dzērienus.
Bruģējot ceļu politikā
«Manuprāt, viss izdevās. Neviens necieta, ja nu tikai mediju vai dažu apmeklētāju ekspektācijas, bet noteikti ne izstādes atklāšana. Bija pat labāk, nekā biju iecerējusi,» PDz pēcāk pauda Elīna Semane. «Manuprāt, kapsēta ir piemērota vieta, kur eksponēt mākslu, gūt kontaktu ar cilvēku un arīdzan labi pavadīt laiku.» Šī nav pirmā reize, kad Semane pievērš sabiedrības uzmanību.
Pagājušā gada nogalē Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstādes atklāšanā viņa kopā ar citu studenti – Anci Vilnīti – publiski skūpstījās, bet tās noslēgumā mākslinieces svinēja improvizētas lesbiešu kāzas. Pagājušajā nedēļā izskanēja versija, ka šī uzmanība jaunajai māksliniecei esot vajadzīga, jo iecerējusi veidot karjeru politikā. «Jā, tādi plāni ir,» apstiprināja Semane. «Gribu dot savu artavu sabiedrības kulturālās domas attīstībā.»
Vieni atbalsta, citi nosoda!
«Ar Elīnu esam tikušies dažādos mazos koncertos, viņa ir braukusi uz manu festivālu Kartupeļu panna. Tāpēc šķita interesanti paskatīties, ko tad šoreiz viņa būs izdomājusi,» ierodoties kapsētā, ieintriģēts bija mūzikas žurnālists Uldis Rudaks. Savukārt dzejniece Ērika Bērziņa bija neizpratnē: «Biju gatavojusies, ka uz kapsētas vārtiem būs izstādītas fotogrāfijas vai arī būs mākslas objekti ārpusē.
Taču esmu pārsteigta, ka nenotiek absolūti nekas un pati māksliniece nav ieradusies, lai uzrunātu sanākušos. Jūtos piečakarēta.
Mūsdienās, kad laiks ir nauda, tika iztērēts mūsu laiks, ko veltījām, atnākot uz pasākumu, kur nenotika nekas.»
Uz performanci bija ieradies arī Semanes pasniedzējs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, katedras Kustība. Attēls. Skaņa vadītājs Ojārs Pētersons, kurš atzina: «Elīna ir mana studente maģistrantūrā. Dabiski, ka viņas iecerē ir provokācijas elements. Šodien panākt tik spēcīgu reakciju mākslā ir ļoti grūti. Tā ir liela veiksme, kuru pat par naudu nevar nopirkt. Runājot par izstādes nosaukumu – kaut kā publika māksliniekam ir jāpiesaista. Vulgāri? Bet, ja mēs kaut ko tādu dzirdam arī no Saeimas tribīnes, tas pat organiski iederas.»
Citās domās bija žurnāliste Elita Veidemane: «Jebkurš stulbums pievērš uzmanību. Šādā veidā slavu ātri var iegūt, un tikpat ātri tā arī pazūd. Piemēram, es jau tagad neatceros, kā sauc mākslinieci.»
Arī jurists, fotogrāfs un kultūrvēsturiskās enciklopēdijas Timenote izveidotājs Aivars Borovkovs bija vienisprātis: «Vecāki man bērnībā mācīja – kapsētā nevajag klaigāt un skraidīt, šeit nestaigā ar ieslēgtu radio. Kur nu vēl plānot pasākumu ar tik skaļu nosaukumu, kur spēlēs dīdžejs un būs barbekjū. Šādu ālēšanos pat nevar nosaukt par performanci. Tā ir mirušo piemiņas apgānīšana.»
Vairāk lasiet un mākslinieces skandalozos darbus skatiet žurnāla Privātās Dzīves dubultnumurā!
