Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Vizītkarte
Andris Grebis
- Rotkalis
- Dzimis 1954. gadā Skrundā.
- 1972. gadā pabeidzis Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu un saņēmis diplomu kā dzintara un metāla apstrādes mākslinieks meistars.
- Strādā rotkaļu darbnīcā Liepājas amatnieku namā.
- Tautas lietišķās mākslas studijas Zītars dalībnieks.
- Desmit gadus izgatavojis vikingu rotas, kas ceļoja uz Gotlandi Zviedrijā.
- Kā rotu kalšanas meistars savās prasmēs dalījies vairāk nekā desmit 3 × 3 nometnēs.
- Divus gadus piedalījies arī latviešu nometnēs Īrijā, šogad – divās latviešu nometnēs Amerikā.
- Meistara rotas aizceļojušas pa visu pasauli.
Meistarības kalve
Rotu kalšanai Andris pievērsies jau skolas gados: «Mācījos Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā un, to pabeidzot, saņēmu diplomu, kurā rakstīts – dzintara un metāla apstrādes mākslinieks meistars. Mākslas skolā man bija labs skolotājs – Laimonis Burvis. Ar metālu viņš strādāja perfekti un to mācīja arī mums. Skolotājam patika, ka audzēkņi pa vakariem nāca uz skolas darbnīcu haltūrēt. Naudiņu vajadzēja! Taisījām kulonus, ķēdītes, gredzenus… Tiesa, bija noteikums, ka tas nedrīkst traucēt tiešo darbu. No mana kursa es vienīgais ar šo lietu joprojām nodarbojos.
Pēc lietišķo pabeigšanas vēlējos doties mācīties tālāk. Latvijas Mākslas akadēmija tolaik sadarbojās ar igauņiem. Eksāmenus vajadzēja kārtot tepat, bet mācīties varēja Tallinā. Taču togad metālistus neuzņēma, un mani iesauca armijā. Nodienēju trīs gadus, bet tepat Liepājā. Biju atbildīgs par uzskatāmo aģitāciju un svētku noformējumiem. Izrādījās, esmu vajadzīgs cilvēks, tolaik priekšniecībai taisīju tā sauktās čikankas – metāla panno, ar ko bija moderni dekorēt sienas. Pēc tam kādu laiku ar rotu kalšanu noņēmos maz – strādāju par mākslinieku kultūras pilī, mācīju bērnus, bet rotas atstāju hobija līmenī.»
Tomēr Andra hobijs kļuva par mūža darbu, un rotas viņš kaļ nu jau četrdesmit gadu.
«Kādreiz jau nebija daudz vietu, kur rotkalim strādāt, ja nu vienīgi rūpnīcā vai Daiļradē nozīmītes taisīt. Pamēģināju strādāt kombinātā Māksla, bet man nepatīk kaut ko izgatavot simtiem eksemplāros. Pastrādāju skolā, flotes teātri kā mākslinieks butafors, kādu laiku – Liepājas metalurga kultūras pilī. Tur pagraba telpās ierīkoju darbnīcu un vadīju rotu kalšanas pulciņu – puiši nāca pāris reižu nedēļā, bet es, sava prieka pēc, kalu ik vakaru. Esmu arī veidojis scenogrāfijas Aizputes tautas teātrim. Ja darbojas dažādās jomās, tad neiesūno.»
Andris uzskata, ka skolai ir jābūt pamatā jebkuram amatam: «Kamēr esi jauns un bez pieredzes, jāsāk ar vienkāršām lietām. Pabeidzot skolu, jaunietis jau īsti nezina, ko un kā darīt. Mūsu praktikants gadu policijai nozīmītes zāģēja! Sākumā mēs dodam kādu darbu un jaunietis apgūst dažādas lietas, bet pamazām viņam rodas arī pašam savas idejas. Amatu var mācīties visu mūžu.»
Simtiem saktu
Meistars atklāj, ka šo četrdesmit darba gadu laikā ir izgatavojis ļoti dažādas rotas: «Esmu izgājis visas stadijas – strādājis gan ar zeltu, sudrabu un briljantiem, gan izgatavojis etnogrāfiskās un arheoloģiskās rotas.
Kādreiz man bija vairāk laika nodarboties ar savu radošo mākslu, izkalt kādu interesantu gredzenu, bet tagad kaļu rotas galvenokārt pašdarbības kolektīviem.
Reizēm ir sajūta, ka nupat jau par daudz – saktas un jostas izkaltas simtiem.»
Lai gan Latvija ir maza, katrā novadā rotas ir citādas. Andris ir daudz pētījis, lasījis, meklējis un izzinājis. Pēdējie gadu simti esot diezgan labi aprakstīti un apzīmēti, un skaidri redzams, ka citu tautu ietekme latviešu rotās bijusi kopš seniem laikiem. Lielākā daļa rotu allaž bijušas ar praktisku nozīmi – tās saturēja apģērba detaļas.
«Mācoties lasīt, svarīgi ir iemācīties burtus. Kad tos proti, vari salikt dažādos vārdos. Tāpat ir ar rotām – ja zini pamatus, tad vari likt kopā. Kurzemes saktas ir pašas niknākās, tās ļoti atšķiras. Zemgalē, Vidzemē un Latgalē saktām ir vairāk kopīga. Suitu trīsrindu saktām ir pumpiņas, lapiņas un vēl arī stikliņi. Virgā meitas komplektā ietilpst pat trīspadsmit saktu! Kurzemē ir arī derību saktas, ko nākamais vīrs dāvāja nolūkotajai meitai. Tās bija divdesmit centimetru diametrā – lielas un dārgas. Bet, piemēram, Latgalē ir maz etnogrāfisko, toties salīdzinoši daudz arheoloģisko rotu. Ja darini konkrēta novada tautastērpu, tad arī rotām jābūt atbilstošām. Nedrīkst pie Latgales tautastērpa spraust suitu saktu tāpēc vien, ka tev tāda patīk!»
Mūsdienās saktas nav lētas – viena otra grezna kurzemnieču sakta maksā pat 500 eiro, burbuļsakta – 250 eiro, sleņģene – ap 180 eiro. Tiesa, Andris teic, ka Rīgā par šādām cenām saktas un jostas neatrast. Viss būs dārgāks.
«Kad tu strādā un domā, cik ar rotu nopelnīsi, tā lieta neiet. Bet, kad strādā no sirds un ar prieku, par naudu nedomājot, tad saņem to, uz ko esi cerējis.»
Māksla izkalt rotu
Rotu kalšana ir grūts darbs – nagi meistaram novīlēti, slīpējot vienmēr putekļi un melna mute. Ja visu dienu saktām jāsit burbuļi – tas ir arī ļoti vienmuļš darbs.
«Daudzas lietas mūsdienās dara tā, lai ātrāk. Jā, arī mūsu senči kādas rotas ir lējuši, ne kaluši, bet man patīk kalt, patīk spēle ar metālu. Ar to ir gandrīz tāpat kā ar mālu – var locīt, staipīt, veidot. Skola jau tikai pamatu ieliek, domāšanu, bet īsti iepazīt materiālu var, vienīgi izbaudot to, kā saka, uz savas ādas. Jaunam meistaram ne reizi vien var sanākt čiks, un arī man tā dažreiz gadās, jo, vienreiz aizšaujot garām, var sabojāt visas dienas darbu. Tad to iesviežu atvilktnē pie citiem brāķiem – lai guļ!»
Andris strādā ar misiņu, bronzu, melhioru un sudrabu. Visus krāsainos materiālus iepērk galvenokārt Rīgā. Bleķi neesot sevišķi dārgi, tikai zelts un sudrabs maksā vairāk.
«Ir bijis tā, ka izlej zelta stieni, bet stiepli pēc tam no tā nevari dabūt – zelts sprēgā un lūst.
Tātad tam ir par daudz piemaisījumu, kas jāattīra ar ķīmiju. To protu un daru pats. Arī šādas tehnoloģijas pamati rotkalim ir jāzina,» saka meistars.
Beidzamos gados vispieprasītākās kļuvušas etnogrāfiskās rotas. Arī skursteņslauķu pogām, ko meistars izgatavo savā darbnīcā, ir labs noiets visā Latviju. Dažreiz Andris darina arī kādu smalkāku rotu, tiesa, pēdējā laikā ar to esot grūtāk – acis ļoti nogurst.
«Vislabāk man patīk taisīt rotu konkrētam cilvēkam, ne kolektīvam. Reizēm ir tā, ka visu metu pie malas un sēžu pie viena darba, jo tas tik ļoti patīk, ka gribas ātrāk pabeigt. Ja pasūtītājs, saņemot rotu, ir apmierināts un laimīgs, arī man ir prieks un gandarījums.»
Pēc pagājušajiem Dziesmu un deju svētkiem slūžas parāvās vaļā – meistaram ir tik daudz darba, ka var strādāt divdesmit četras stundas diennaktī, un darba pietiks līdz pat gada beigām. «Dažreiz, kad man kāda gudra sieva saka, ka saktai kaut kas nav pareizi, pastrīdos pretī. Atbildu: kā nav? Viss ir pareizi – tas ir mans! Arī agrāk, kad meistaram pasūtīja saktu, viņš pielika kaut ko no sevis.»
Andrim nav savu kalumu krājuma. Viņa meistarības apliecinājums, kas glabājas darbnīcā, ir izkalto rotu fotoalbums, jo visu, ko izgatavo, meistars atdod cilvēkiem.
«Krāšana man nepadodas. Esmu mēģinājis bērnībā markas kolekcionēt, vēlāk – krāt naudu, bet nav izdevies ne viens, ne otrs. Savu darbu paraugus nekolekcionēju, tikai nofotografēju. Šobrīd man ir svarīgi seno rotu kalšanu izzināt un nodot to tālāk. Braucu un piedalos 3 × 3 nometnēs. Tur gan bieži vien puišeļi atnāk uz nodarbību un tikai ampelējas… Bet, ja reiz jaunietis ir atnācis uz Amatnieku nama rotkaļu darbnīcu, tad rotu kalšana viņu interesē, viņam ir mērķis, ko vēlas sasniegt, un tam viņš arī strādā. Galvenais, lai pēc latviešu rotām ir pieprasījums. Tad tam visam ir jēga.»
