Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lielo svētku laiks
Gada nogale komponista, aranžētāja un dziedātāja Andra Sējāna un bērnu vokālās studijas Knīpas un knauķi vadītājas Sanitas Sējānes ģimenē ir svētku laiks. 29. novembrī Andrim ir dzimšanas diena, uzreiz pēc tam – vārda svētki, bet 26. decembrī pāris svinēs kāzu 22. gadadienu.
«Man šogad paliek 43. Latvijai ir 103, un man ir tikai par 60 gadiem mazāk,» rēķina Andris. «Tajā, ka dzimšanas un vārda diena seko viena aiz otras, savu lomu nospēlējis mans tētis Jānis, kuram ir vecākais brālis Andris. Viņiem esot bijusi kāda vienošanās, jo tētis man ielika brāļa vārdu, bet brālis savu dēlu nosauca par Jāni,» skaidro viņš. Andris saka – nekādu lielo apdāvināšanu negaida, bet Sanita pačukst, ka vīram esot talants ēst gatavošanā, un viņš priecājas par virtuves gadžetiem.
«Reiz mēģināju caur puķēm Andrim iestāstīt, cik forši būtu, ja varētu sportot mājās uz trenažiera. Tā es savā dzimšanas dienā dabūju trenažieri, lai gan biju domājusi, ka tas noderētu viņam, nevis man! Kārtējo reizi pārliecinājos, ka vīriešiem vajag konkrēti pateikt, ko vēlies,» smejas Sanita.
«Sievietes, dariet tā, un jūsu vīrieši par to tiešām būs pateicīgi! Izdomāt Sanitai dāvanu, kas nav ceļojums, ir ļoti grūti,» atzīst Andris.
«Beidzamajos gados esam vienojušies, ka vairs nejutīsimies vainīgi, ja kāzu jubileju neizdosies nosvinēt īstajā datumā. Mums parasti tas ir Ziemassvētku koncertiem bagāts laiks, vēl jau jāpaspēj apciemot radiniekus, un 20. decembrī ir dzimšanas diena mūsu meitai. Svētku un notikumu burzmā vēl vienām svinībām bieži vien vairs nav spēka, tādēļ īpašāk atzīmējam saderināšanās dienu, kas mums ir augustā. Tā jau laikam tagad reti kurš dara – saderinās un pēc četriem mēnešiem svin kāzas,» spriež Sanita.
«Par godu 22 laulībā pavadītajiem gadiem decembra beigās dosimies slēpot uz Gruzijas kalniem. Gruzijā pirmo reizi sagaidīsim arī jauno gadu,» stāsta Sanita.
Dod viens otram brīvību
Kā Andrim un Sanitai izdodas saglabāt harmoniju attiecībās šajā tik mainīgajā un stresa pilnajā laikā? Andris saka: «Aizvien mazāk iejaucamies viens otra darīšanās. Cienām to, ko otrs vēlas darīt ārpus ģimenes, un dodam brīvu telpu. Vairs nekasāmies par sīkumiem, jo bieži vien nesaprašanās sākas ar tiem.» Tā nesen Sanita divas nedēļas pavadīja Tenerifē bez vīra.
«Man teica – ak, tu laimīgā! Mani vienu vīrs šādā ceļojumā nelaistu…» atminas viņa. Atpūtu Tenerifē Sanita apvienojusi ar darbu Zoom platformā. «Tas bija skaistākais laiks, ko esmu pavadījusi zūmā pēdējā pusotra gada laikā,» pasmaida viņa.
«Šo es nesaprotu – ko nozīmē «palaist sievu vienu pašu ceļojumā»? Viņa taču ir pieaudzis cilvēks. Ja grib braukt, lai brauc! Galvenais, lai nav spiesta lieta braukt viņai līdzi,» nosmej Andris un atzīst – ciena to, ka sieva ļauj sev darīt to, kas pašai patīk.
Tā gan nav bijis vienmēr. «Es mainīju domāšanu. Agrāk man visu gribējās darīt kopā. Dusmojos, ja viņš to negribēja. Apvainojos, kad Andris man deva brīvību un pat iedrošināja darīt to, kas pašai patīk. Līdz vienā brīdī sapratu, ka tas taču ir brīnišķīgi! Man tiek dota telpa, kuru varu aizpildīt, varu savus hobijus radīt pati. Tā pērn uzsāku aukstuma peldes. Man nevajag, lai Andris peldētu man blakus. Mēs viens otram dodam brīvību, neaizmirstot par to, ko pirms 22 gadiem baznīcā solījāmies, apzinoties robežas, ko drīkst un ko ne,» saka Sanita.
Andris piekrītoši māj ar galvu. «Mājās es taču neeju aukstā vannā, tad kāpēc lai ietu peldēt aukstā upē? Par to, vai šādi var uzlabot imunitāti, zinātnieki vēl strīdas,» spriež viņš.
Lielā plānotāja un gliemezītis
«Man ir ļoti svarīgi visu saplānot tālu uz priekšu, pat piecu gadu griezumā. Ja zinu, ko darīšu pēc mēneša, diviem vai trim, jūtos labi. Kad nav nekādu plānu, mani pārņem viegls izmisums.
Tādēļ pagājušajā gadā, kad sākās pirmais lokdauns, es sabruku. Andris vīrusu uzreiz uztvēra nopietni, bet es kādu brīdi uz visu noraudzījos kā uz joku.
Šķita – nedēļu pasēdēsim mājās, un pāries. Man bija saplānotas koncertturnejas ārzemēs. Kad visu nācās atcelt, pārņēma depresija. Atguvos, kad pamazām atkal varēju sākt kaut ko plānot. Kad tālākā nākotnē neko nevar paredzēt, ir svarīgi uzlikt sev mazus, sasniedzamus mērķīšus. Dzīvot no viena šāda maza mērķīša līdz otram. Tā varam noturēt kaut kādu saķeri ar zemi.
Cenšamies būt pozitīvi, jo tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot šajā jocīgajā laikā.
Tiklīdz sāc klausīties tajos, kas skandina – mēs visi tāpat drīz nomirsim –, ir ziepes.» Andrim gan par plānošanu ir citi uzskati.
«Neko tālu uz priekšu neplānoju, un man nepatīk, ja kāds cits to mēģina darīt manā vietā. Šodien zvanīja kolēģis un vaicāja, vai man esot brīvs konkrēts datums nākamajā pavasarī. Es nespēju tik tālu domāt! Negribas, lai dažas dienas pirms pasākuma pie sevis piktotos – nu, kāpēc es toreiz piekritu? Ja plāno tik tālu nākotnē, nevar paredzēt, kāds šis pasākums īstenībā būs. Ja nu tas izrādās kaut kas tik briesmīgs, ka būšu gatavs piemaksāt, lai tikai nebūtu jāpiedalās?» spriež Andris.
«Šajā ziņā atšķiramies kā diena pret nakti. Esmu kultūras menedžere – liela plānotāja un arī kontrolētāja. Mierinu sevi, ka tad, ja pieci procenti no plānotā nobruks, 95 notiks tā, kā esmu plānojusi. Beidzamajā laikā gan lielo vēlmi visu kontrolēt cenšos noņemt no sevis nost,» teic Sanita, un Andris piebilst – kad sieva saplāno abu kopējos ceļojumus, viņam gan iebildumu neesot.
«Ziemā dosimies uz Gruziju, pavasarī – uz Sicīliju, bet vasarā – uz Venēciju,» atklāj Sanita. «Ceļošana ir lielisks veids, kā izrauties no grūtgalvīguma, kāds pārņem rudenīgajā pelēkumā,» saka Sējāns.
«Es gan novērtēju to, ka Sanita nepārtraukti domā uz priekšu. Viena lieta vēl nav beigusies, līdz tieku iesaistīts nākamajā. Labi apzinos – ja sieva būtu tikpat gliemezīga kā es, ne attiecībās, ne darbā nekādas attīstības mums nebūtu. Lielu daļu mūsu dzīves aizņem darbs, un novērtēju arī Sanitas darba spējas un ētiku. Viņa vienmēr turējusies pie iepriekš sarunātām lietām, nevis palaidusi visu pašplūsmā, tas šobrīd kļuvis ļoti izplatīti,» secina Andris.
Sanita atzīst – ciena vīra augsto atbildības izjūtu: «Andris ir vienīgais cilvēks, uz kuru simtprocentīgi varu paļauties jebkurā situācijā. Kopā ar viņu jūtos droši un pasargāta. Lai kas arī notiktu, zinu – jebkurā brīdī varu piezvanīt vīram, un viņš atradīs risinājumu. Andris ir arī brīnišķīgs tētis. Zinu, ka varu aizbraukt ceļojumā, un viņš parūpējas par mūsu bērniem.»
Ideāla laulība nepastāv
«Man liekas, ka daudzu problēmu sakne slēpjas tajā, ka esam pārāk samīlējušies sevī,» spriež Andris. «Mēs katrs sevi esam nostādījuši Visuma centrā. Visu laiku tiek runāts tikai par to, kā jūtos es, kas notiks ar mani,» pārdomās dalās Andris un atzīst – ģimenes nodibināšana likusi domāt kategorijās mēs. «Tas ir līdzīgi kā ar darba lietām – ja esi uzņēmies saistības, ir jāturas pie abpusēji noslēgtā līguma. Nopietni cilvēki tā dara,» spriež Andris.
«Man liekas, ka svarīgi ir arī tas, ka abi mākam atzīt savas kļūdas un atvainoties,» piebilst Sanita.
«Kad esi no rīta otram uzpurpinājis un vēlāk saproti – bāc, tu jau patiesībā sakreņķējies par darba lietām un tādēļ izturējies nelepni. Tad tu otram saki – piedod, ka es šorīt tā! Mums ir arī īpašs ģimenes čatiņš, kur katrs var ierakstīt – paklau, šodien ir ļoti bēdīgi. Un visi saskumušajam atsūta ko uzmundrinošu. Tas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi,» saka viņa. «Man šķiet, daudzas problēmas rodas tāpēc, ka cilvēki cits ar citu nerunā. Viņi nesaka, ja jūtas slikti, ka viņus kaut kas neapmierina,» uzskata Sējāne.
«Es gan domāju, ka bieži runāšana daudz ko sačakarē. Sevišķi, ja tiek runāts uzreiz. Man šķiet, ka daudz kas nav jārisina uzreiz uz karstām pēdām. Jāaizskaita līdz desmit, septiņas reizes jānomēra un tikai tad jāgriež,» saka Andris. «Tomēr citreiz klusēšana, nepateikšana līdz galam izvēršas lielās un neatgriezeniskās problēmās,» iebilst sieva. «Jā, bet ideāli nebūs nekad,» atgādina Andris.
«Nesen runājām – tādas ideālās laulības jau nemaz nav. Arī mēs šad tad pastrīdamies, tomēr ir sajūta – ak Dievs, ja nu tagad viss būtu jāsāk no jauna! Jāpiereģistrējas tinderī, sevi jāreklamē… Nekad!» noskurinās Sanita. Andris gan iebilst – nekad nesaki nekad, arī pats kādreiz bijis kategorisks, bet nu saprot – dzīvē gadās visādi.
Izceļ saulītē vīra dziesmu
Sējāniem pandēmija izvērtusies par ražīgu radošo darbu periodu.
«Esam sapotējušies, tādēļ aizliegumi mūs šobrīd neskar. Jā, šī situācija daudz ko liedz, bet dod arī jaunas iespējas,» pārliecināts ir Andris. «Laiks, kad aktīvi rāvos uz skatuves, ir pagājis. Šobrīd daru darbus, kas vairāk dzirdami nekā redzami. Darbojos kā aranžētājs, šad tad – komponists. Mani šis ampluā apmierina. Ik pa laikam kaut ko padaru saistībā ar Dabas koncertzāli. Pēdējais veikums tika prezentēts valsts svētkos. Dažādos projektos sadarbojos ar Šipīti (Jānis Šipkēvics – PDz) un Reini (Reinis Sējāns – PDz). Ir mūziķi, kuriem jābūt uz skatuves, jo tajā rod piepildījumu, bet tas nav mans gadījums,» teic viņš.
Pandēmijā Andris kopā ar sievu un bērnu vokālo studiju Knīpas un Knauķi ierakstīja pat divus jaunus mūzikas diskus, kā arī laida klajā paša komponētās dziesmas Ai, tu, mana brāļa sēta videoklipu. Tā režisore ir Dace Pūce.
«Man ir milzīgs prieks, ja izdodas izcelt saulītē kādu Andra kompozīciju, kas ir nolikta plauktiņā un varbūt pat aizmirsta. Un tad visi pēkšņi saka – ak Dievs, cik brīnišķīga dziesma! Tas bija arī ar Ai, tu, mana brāļa sēta, kas tagad daudziem kļuvusi mīļa. Dziesma savulaik tika rakstīta konkursam Balsis – vidusskolas ansambļiem, mazliet padziedāta un piemirsta. Ceru, ka tagad tā nonāks arī līdz Dziesmusvētkiem,» teic Sanita. Klipā piedalījušies jaunieši no vokālajiem ansambļiem Rīgā, Ventspilī, Līvānos un Dobelē.
«Šajā laikā daudzi jaunieši neko vairs negribēja darīt, nekam neredzēja jēgu. Kādēļ dziedāt un kaut kam gatavoties, ja koncerti tiek pārcelti un atcelti? Domājām, kā viņus uzmundrināt un iesaistīt,» atceras vokālā pasniedzēja Sanita.
Viņa atradusi arī radošu risinājumu, lai turpinātu vadīt nodarbības pandēmijā.
«Darbojos ar bērniem, kas jaunāki par 12 gadiem un vakcinēšanās sertifikātu vēl nevar iegūt. Tā kā interešu izglītības laikā ārā kopā strādāt drīkst līdz 20 personām, atradām risinājumu – āra telti. Mācīt bērniem dziedāt Zoom platformā ir sarežģīti. Lai uzstādītu telti un sildītāju, palīgā nāca audzēkņu tēti. Šajā teltī ierakstījām arī abus mūzikas albumus,» lepojas Sanita.
