Lai gan darbnīcā dominē tehnika un instrumenti, telpā jūtama arī psihedēliska dimensija. Aiz lielā loga lēni krītošās sniega pārslas pavada stīgu skaņdarbi no Latvijas Radio 3. Pie vienas sienas izstādīti divi austriešu biologa Ernsta Hekela darbi. Plakātos attēlotas kosmiskas radības no dzīvnieku pasaules.
«1989. gadā iestājos Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā. Pēc tās man izteica piedāvājumu braukt praksē uz ļoti krutu galeriju Hamburgā, kur pavadīju četrus gadus. Būtībā, esot tur, mācības atkal sāku no nulles, jo vācu standartiem padomju izglītība neatbilda. Vācu skola, salīdzinot ar iegūto vietējo izglītību, bija precīzāka, padziļinātāka un sistemātiskāka. Tā sevī ietvēra instrumentu apguvi, kurus ražo paši vācieši. Nekādas radošas pašdarbības vāciešiem nav iedomājamas. Galerijas īpašniece bija patiesi sirsnīga un atvērta dāma.
Hamburga ir, iespējams, biezākā Vācijas pilsēta, kur koncentrējas vietējais mediju un izdevniecību bizness un atrodas viena no pasaulē lielākajām ostām. Tāpēc klienti, kuri apmeklēja galeriju, bieži vien bija ļoti ekstravaganti. Klientu un draugu loks, kurš apgrozījās galerijā, bija kolorīts. No aristokrātiem un rēderejas īpašniekiem līdz stilīgam bomzim, kurš piegādā pašaudzētu zāli un maskēšanās nolūkos pārvietojas tikai ar riteni.
Manu rotu dizainu nosaka divi virzieni. Pirmajā gadījumā impulsu dod pasūtītājs, izsakot savas vēlmes. Otrajā tās ir tikai manas idejas. Viss rodas, zīmējot ar roku uz papīra. Tālāk, spēlējoties dabā, ideja attīstās.
Man patīk radīt, kombinējot klasisko ar moderno, vai arī radīt ko tādu, kas vispār neatgādina rotu.
Piemēram, kad strādāju Vācijā, rūpnīcas mārketinga daļas vadītāja tualetē, mazgājot rokas, aizmirsa savu masīvo gredzenu, bet apkopēja, atrodot šo mantu, aiznesa to uz cehu, domājot, ka tā ir kāda noklīdusi detaļa.
Ar to es gribu teikt, ka cilvēki rotas uztver dažādi. Ja rota top kādam konkrētam cilvēkam, jāņem vērā viņa tēls, redzamā un sajūtamā būtība. Man ir jāredz, kas viņam varētu piestāvēt, – asākas, gludākas vai apaļākas formas. Bieži vien dizaina idejas nāk no dabas netveramā lauka. Vēss, tumšs, biedējošs vai arī viegls un pacilājošs. Tās ir sajūtas, ko nevar ierāmēt, tās var vienīgi izteikt formā.»
Pēteris no plaukta izņem vairākas zemas kastītes un noliek tās uz galda. Auskari, kurus to formas dēļ dēvē par Satelītiem, ir visvairāk pirktais Ripas dizains. Tie ir kā mazi raidītāji, kas sūta signālus ikvienam pretimnācējam. Apzeltītajos un sudraba auskaros ir iestrādāti ovāli kristāli – sarkanais granāts un violetais ametists. Bieži vien sievietes pašas sev uzdāvina šos vai citus Ripas kaltos auskarus. Tā ir ejoša manta. Bet vislielākais kompliments meistaram ir sievietes attieksme, proti, ja rotu nēsā ikdienā vai nenoņem vispār.
Līdzās Ice dragon apzeltītajiem kolekcijas auskariem, kuri atgādina fragmentu no metāliskas čūskas ādas, Pēteris noliek šīs pašas kolekcijas sudraba unisex rokassprādzi. Tai piemīt acīmredzams svars. «Darbs pie rokassprādzes ir laikietilpīgs un traks. Tā sastāv no 48 detaļām, kuras sīkāk iedalās trīs dažādos izmēros. Ja ieskatīsies vērīgi, pamanīsi, ka detaļas ir sanumurētas.
Tas šo puzli palīdz savākt kopā. Bērnībā man patika ķimerēties ar sīkumiem – izjaukt un salikt mašīniņas, pārkrāsot tās. Arī tagad kaifoju, strādājot ar sīkumiem, vienlaikus man patīk masīvas un pamatīgas rotas. Šķiet, to var izskaidrot ar manu Skorpiona dabu – esmu maksimālists abos virzienos.»
Pirmais rotas uzmetums dzimst no pildspalvas pieskāriena papīram. Pēc tam top 3D zīmējums virtuālajā vidē, kurš taustāmu formu iegūst frēzē. Iegūtais vaska prototips traukā, ko dēvē par kuveti, tiek apliets ar ģipsi, kurā ar vakuumu un vibrāciju pilnībā izskauž burbuļus, nostādinot to. Pēc tam ģipsi liek krāsnī, kur tas izkalst. Karstumā vasks izkūst, un tā atstātās formas vietā lej dārgmetālu, ko jau pēc tam apstrādā vīlējot un slīpējot. Darbnīcas skaļajā istabā apstrādā rotas virsmu.
Mikserī, kurš atgādina virtuves kombainu, rotu pēc izliešanas blietē smalkas adatas un ūdens simbioze. Bet pēc tam, kad rota izkalta, to atkal liek mikserī, kur slīpē ar keramikas granulām.
Visbeidzot rotā iestrādā akmeņus. Darbs ir piņķerīgs, laikietilpīgs un notiek zem mikroskopa, ņemot talkā neskaitāmus rokas instrumentus, kas paredzēti mikromanipulācijām, lai kaut ko pielocītu vai pabīdītu. Akmeņi ir Pētera vājība. Viņam ir vesela kolekcija ar dabas veidotiem izrakteņiem. «Mani fascinē šis minerāls – sulfīdu dzelzsrūda, pirīts. Tā neapskaužami pareizās, ģeometriskās formas ir kā iedvesmas avots arhitektiem, kā sakombinēt kubus. Savukārt šis kristāls, kurā ieauguši smalki zelta mati, ir vienkārši skaists. Tāpat arī pusdārgakmenī zaļganajā hrizoprasā ir sava maģija.»
Pētera Ripas darbnīca izskatās tā, it kā tajā viņš būtu strādājis jau vismaz gadsimtu. Par to liek domāt neskaitāmie verķi, kuru vecumu precīzi varētu noteikt vienīgi ar ogleklis14 metodi. Vienlaikus velcējamā iekārta no padomju laikiem un portatīvais dators – atgādinājums par tagadni pilnībā apgāž manu minēto apgalvojumu.
Vēl jo vairāk, Pēteris darbnīcu atvēris pirms desmit gadiem. Pēc prakses Hamburgā, atgriežoties Latvijā, viņš kopā ar videomākslinieku Arti Dzērvi meties reklāmas biznesa ūdeņos, kur desmit gadu garumā realizējuši daudzas trakas un interesantas idejas. «Neskaitāmas stundas ar vīli rokā līdzinās meditācijai. Šāds darbs reklāmas jomā iegūto tukšumu ātri aizpildīja.»