Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Uz olimpiskajām spēlēm
Jau no pirmās klases Alise zināja, ka kādu dienu studēs medicīnu. Tomēr kļūt par ārstu nobijās, jo tas ir ilgs mācību process. «Mēģināju saprast, kas īsti ir tas, kas noderētu man pašai un manām vajadzībām. Lasīju programmas, un uztura speciālista joma mani ļoti norezonēja. Sapratu, ka varēšu pagriezt to uz sporta pusi. Tobrīd sporta uzturs pie mums bija kas pilnīgi svešs, nemaz nerunājot par pārtikas psiholoģiju – šāds termins vispār vēl neeksistēja.
Es esmu racēja. Kurmītis, kurš grib atrast, uzzināt, atklāt. Mani vienmēr ir interesējis viss jaunais.
Izvēloties mācību programmu, vizualizēju sevi tajā un jau izdomāju, ka braukšu līdzi mūsu olimpiskajai komandai uz olimpiskajām spēlēm kā uztura speciāliste. Tas joprojām ir mērķis, ko vēlos izdarīt. Mūsu delegācijai gan nebrauc līdzi nedz uztura speciālists, nedz psihologs, bet ārzemēs tas ir ļoti populāri. Mums ir tik labi sportisti, un iedomājieties, cik labi viņi būtu, ja spētu nodrošināt viņiem pilnu servisu! Tā, lai viņiem pašiem un viņu treneriem nebūtu jādomā par uzturu, koncentrējoties uz sniegumu un panākumiem.
Pirmie divi gadi Stradiņos bija īpaši smagi, jo bija jāmācās medicīna. Par uzturu vispār neko nerunājām, bet tas viss bija vajadzīgs, lai beigās kļūtu par ārstniecības personu un dotu Hipokrata zvērestu. Toreiz nesapratu, kāpēc man vajag medicīnu, bet tagad zinu, ka medicīniskajai bāzei uztura speciālistam ir jābūt.
Mācības nebija vieglas. Man skolā ļoti patika ķīmija, bet tā nepadevās viegli.
Un tad studiju laikā vienu brīdi man, šķiet, bija četras dažādas ķīmijas. Protams, arī valodas, kas man kā izteikti eksaktajam cilvēkam nenāca viegli. Stradiņi vispār nav vieta, kur mācīties ir viegli. Tieši šeit iemācījos dzert kafiju un vīnu. Protams, nāca dažādi krīzes momenti, bet esmu izteikti sievišķīga būtne – krīžu man bija daudz, bet īsas un nekad līdz tādam līmenim, lai atmestu mācības.»
Intervijas turpinājums:
