Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmais cēliens: nopietni cilvēki, dīvainas nodarbes
Sportā esmu kopš divu gadu vecuma. Iesākumā – kā sportists un līdzjutējs. Vēlāk esmu arī rakstījis par sportu un veidojis sižetus. Uzņēmis dokumentālo filmu. Komentējis sportu. Organizējis un vadījis sporta pasākumus. Veidojis sporta komandas. Tiesājis sacensības. Trenējis gan nepilngadīgus, gan pieaugušus sportistus. Laikam varu atļauties teikt, ka sporta vidi pazīstu. Tāpat varu atļauties teikt arī to, ka sports ir viena (bez)jēdzīga padarīšana. Un tomēr – lai veicinātu šo (bez)jēdzību, jūnijā nodibināju fondu, kura nosaukumu rotā mani iniciāļi – R. R. fonds. Neloģiski, jūs teiksiet. Patiesībā man šis liekas vienīgais loģiskais ceļš. Paskaidrošu.
Sports vienlaikus ir viena no bezjēdzīgākajām un jēdzīgākajām lietām mūsu dzīvē. Pieauguši vīrieši, saģērbušies dīvainos kostīmos, ar kokiem rokās pa ledu (!) dzenā melnu kaučuka gabalu. 10 000 skatītāju ir samaksājuši naudu, lai to vērotu klātienē, bet desmit reižu lielāka auditorija to vēro pie ekrāniem. Kliedz, aplaudē, pārdzīvo. Kur vēl dziļāk sviestā? Pieauguši vīrieši ar maziem ritenīšiem braukā pa kalniņiem – arī tā mūsdienās var nopelnīt naudu. Var arī iesēsties ragaviņās un šļūkt pa kalnu lejup.
Ja šīs nodarbes, kurām lielākā daļa punktu liek, uzsākot skolas gaitas, padodas gana sekmīgi, būsi gan paēdis, gan slavens.
Lai neapvainojas šo sporta veidu pārstāvji – līdzīgi var paraudzīties uz jebkuru sporta veidu un katrā saskatīt tā ārējo bezjēdzību. Taču, ja šā amizantā procesa rezultātā nākamajā dienā bērni kaut uz stundu atpūšas no ekrānu ņirboņas, lai mēģinātu atdarināt elkus, kā lai noliedz amizantās nodarbes pievienoto vērtību? Un, ja pēc desmit gadiem šie cilvēki spēj laikus ierasties darbā, nepadoties pirmo grūtību priekšā un aptvert, ka rezultātu veido ieguldītais darbs, tad atliek secināt, ka šo amizanto nodarbju saturs patiesībā ir spēcīgāks par savdabīgo formu.
Kad man cilvēki vaicā, kādiem sporta veidiem es vairāk sekoju līdzi un kādas sacensības skatos, es no tīras sirds atbildu: neskatos tikpat kā neko.
Man patīk sportot pašam (esmu atkarīgais!), bet divas stundas skatīties, kā dīvainos kostīmos gorās citi, – paldies, bet nē!
Ar izņēmumu – ja sacensību arēnā ir kāds personāžs, par kuru tobrīd veidoju materiālu. Ar otru izņēmumu – ja man sacensības ir jākomentē. Vai ar trešo izņēmumu – ja sacensībās ir kāds īpaši spilgts personāžs, kura uzvedību un reakciju dažādās situācijās gribas īpaši papētīt. Piemēram, man vispār neeksistēja Latvijas hokeja izlase laika posmā starp Ozoliņa karjeras beigām un Boba Hārtlija ierašanos.
Latvijas hokeja izlase un to apstāvošie tautas tikumi ir spilgts Latvijas sporta kultūru un tautas uztveri raksturojošs piemērs. Cilvēki, zinot manu vēso attieksmi pret profesionālo sportu, allaž cenšas oponēt, ka sportisti gādā par iedvesmu visai tautai. Jā, tam daļēji var piekrist, taču – tikai daļēji.
Tādu sagaidīšanu, kādu 2000. gadā pēc uzvaras pār Krieviju pasaules čempionātā piedzīvoja hokejisti, nav pieredzējis neviens mūsu tautietis. Kas tad bija masu psihozes pamatā? Ja tā primitīvi – tas, ka mūsu veči ar kokiem rokās melno kaučuku krievu vārtos iemānīja trīs reizes, bet savos ielaida divas. «Bet kādu emocionālo pacēlumu nācijai tas nesa!» kāds skaļi piebildīs. Jā, pacēlums nenoliedzami bija un… izbija.
Un jau nākamo čempionātu tā pati spēlētāju paaudze nokoda, ar savu zaudējumu Ukrainai noliekot uz pauzes to pašu fanātisma pārņemto pūli, kas gadu iepriekš mūsu hokeja lāčplēšus sagaidīja vairākās dzelzceļa stacijās.
Galu galā tagad, pēc divdesmit gadiem, cik reižu dienā jūs svētlaimē noskurināties, iedomājoties par Latvijas izlases uzvaru pār Krieviju 2000. gadā? Tajā pašā 2000. gada 5. maija dienā mediķi glāba dzīvības. Darīja to arī dienu iepriekš. Un dienu vēlāk. Autogrāfu alkstošs pūlis pie slimnīcu dienesta ieejām viņus nemedīja.
Nesalīdzināmas lietas, jūs teiksiet. Pārjautāšu: kāpēc? Kāds ir racionālais guvums no šīs vienas uzvaras? Un kā iedvesmas koeficientu maina tas, ka tie paši spēlētāji gadu vēlāk čempionātā pārāk lielu uzsvaru lika uz stikla hantelēm un retāk pieskārās svaru zālē sastopamajām? Vai viņi joprojām bija mūsu lāčplēši?
Ar katru šajā saulē nodzīvotu dienu arvien lielākas pārdomas raisa mērauklas, pēc kurām mēs – ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē – izmērām sasniegumus un to autorus padarām par varoņiem. Vai treneris, kurš guvis panākumus ar labi apmaksātiem profesionāļiem, ir vērtējams augstāk par pagasta sporta skolotāju, kurš, braucot uz rajona sacensībām, visas savas sviestmaizes atdod audzēkņiem, lai tie nestartētu neēduši? Cik daudziem Andris Dambis asociējas ar Dakaras un Paikspīkas iekarošanu dārgās, jaudīgās automašīnās, bet cik daudziem – ar darbu pie droniem, kas glābs cilvēkus glābējiem nesasniedzamās vietās?
Otrais cēliens: labprātīgā vergturība
Patiesībā jau es zinu, kāds bija racionālais guvums no Latvijas uzvaras pār Krieviju. Tāpat kā no citām skaļām izlases uzvarām. Tas, ka cilvēki joprojām kā traki grib spēlēt hokeju; grib vest trenēties bērnus, pašaizliedzīgi pārkārtojot savu dzīvi. Pašā saknē tā ir ļoti laba lieta.
Problēmas sākas vēlāk. Kad vecāki trenerim paziņo, ka ir paņēmuši hipotekāro kredītu, no kura dēls izpestīs, kad dabūs pirmo NHL līgumu (reāls stāsts). Kad mamma pārmet trenerim astoņus gadus veca bērna pārtaisīšanu no uzbrucēja par aizsargu, jo uzbrucējiem NHL maksā vairāk (reāls stāsts). Kad tēvs pēc spēles izrubī sava dēla treneri, jo tas nav bijis gana vieds savos lēmumos (reāls stāsts).
Labu nodarbi sabojā izmisīgā vēlme līdzināties populārākajiem. Kāpēc cilvēki grib viņiem līdzināties?
Jo sabiedrības acīs tas, ka atskrēji pirmais vai spēj biežāk nekā citi grozā iemest bumbu, tiek uztverts kā milzu veiksmes stāsts. Un mēs, mediji, visā pasaulē esam bijuši galvenie vaininieki pie tā. Pat ja lielākā daļa cilvēku saprot, ko valstij nozīmē labs ārsts, eksportspējīgs uzņēmējs vai vieds pedagogs, tik un tā tie nebūs virzieni, kuriem tiks lielākie starmeši.
Tā īsti nekad neesmu sapratis, vai nopelnītā nauda atsver ierobežoto indivīda brīvību, kas nāk līdzi kā iepirkumu maisiņš. Augsta līmeņa sportisti pār savu profesionālo likteni ir mazāki noteicēji nekā lielveikalu kasieri. Profesionālā sporta industrija ir palikusi kā viena no pēdējiem vergturības bastioniem.
Tūkstošiem cilvēku klātienē, samaksājuši lielu naudu, vēro tevi kā tādu cirka zvēru. Aplaudē par skaistiem trikiem, izsvilpj – par neveiksmīgiem. Un laukuma malā stāv dresētājs (treneris), kurš izlemj – cik daudz un kādus trikus pūlim demonstrēsi. Un augšā, VIP ložā, sēž saimnieks (komandas īpašnieks), kurš ar vieglu rokas vēzienu var gan atlaist dresētāju, gan arī tevi pašu aizsūtīt uz citu cirku citā pilsētā. Šī ainiņa vairāk attiecas uz komandu sporta veidiem, taču individuālajos tā būtiski neatšķiras.
Vien saimnieka lomu aizpilda funkcionāri un valstsvīri, kuri vienā dienā var pateikt: valsts budžeta sadales kritēriji ir mainījušies, tev vairs nekas nepienākas. Tieši patlaban varas gaiteņos norit darbs pie prioritāro sporta veidu noteikšanas, un kādam piezemēties pēc olimpiskajām spēlēm var gadīties tieši tā, kā ilustrēju.
Vērtīgākais, ko sniedz profesionālais sports, ir augsts publicitātes un ienākumu līmenis.
Tas, kādus darbus ar šiem diviem instrumentiem ārpus arēnas paveic paši varoņi, ir vienīgā mēraukla, pēc kuras tos vērtēju es. Nekad mūžā neesmu naktī modies vērot Kristapa Porziņģa spēles. Protams, ir jauki, ka viņš ir tik daudzsološi iekarojis basketbola meku, taču ar 221 cm garu augumu un basketbola gēniem viņam bija visi priekšnoteikumi, lai to izdarītu. Sasniegums ir tas, ka viņš slavas skurbumā neaizmirst savu pirmo treneri un būvē laukumus bērniem.
Tas, ka Porziņģim par bumbas sišanu pret grīdu un mešanu grozā maksā miljonus, ir laikmeta īpatnība, ko viņš izmanto savā labā. Atliek cerēt, ka tie puikas, kas vēlas viņam līdzināties, spēs šajā veiksmes stāstā saskatīt ko vairāk par līguma summām un spēlētāja statistikas rādītājiem.
Trešais cēliens: cīnīties ar liekulību
Pandēmija bija ļoti vērtīga ar to, ka norādīja uz lietām, bez kurām cilvēki var tīri labi iztikt. Piemēram, bez olimpiskajām spēlēm vai pasaules čempionāta hokejā. Taču pandēmija norādīja arī uz lietām, bez kurām cilvēki nevar iztikt, un viena no tādām bija – sports. Sports kā nodarbe, nevis pielūgsmes objekts. Lai cik nepopulārs būtu mans viedoklis par atsevišķiem profesionālā sporta aspektiem, nav iespējams apšaubīt manu lojalitāti sportam.
Lielais patriotisms izveidojies pakāpeniski, tikai pieaugušā vecumā sākot apzināties, cik daudz es no šīs nodarbes savā dzīvē esmu smēlis un cik daudz par ko varu būt pateicīgs.
Darbspējas, sīkstums, pārliecība par saviem spēkiem. Un pats būtiskākais – cilvēku lasīšana. Atliek kopīgi aizvadīt vienu treniņu, lai līdzcilvēkos pamanītu vairākas ikdienā pietušētas vai vienkārši neuzkrītošas īpašības.
Tad nu ar laiku saproti, ka no saviem intervējamajiem allaž pieprasi, lai viņi ārpus saviem tiešajiem pienākumiem laukumā kaut ko dotu atpakaļ arī sabiedrībai, bet tikmēr pats – tā īsti nedari neko… Liekulība.
Lai pret šo riebīgo īpašību cīnītos, ar bērnības draugiem jūnijā nodibināju savu fondu. Lai vāktu ziedojumus, kas ļaus bērniem no mazturīgām ģimenēm uzsākt treniņus basketbolā. Domāju, tagad droši varam noņemt virsrakstā atstāto tekstu iekavās. Sports ir jēdzīgs. Tikai jāspēj saskatīt jēgu.
