Sieviete biznesā Agate Jurkovska-Kanča: Dzīvi šobrīd var saplānot nedēļai

Biznesā nepietiek tikai ar ticību sev – tāda ir uzņēmējas Agates Jurkovskas-Kančas pārliecība. Tūlīt pēc ticības ir jāpieslēdz prāts un racionālā domāšana. Savulaik bijusi viena no ekokosmētikas uzņēmuma Kivvi Cosmetics radītājām un vēlāk to pārdevusi, šobrīd Agate kopā ar vīru vada Purenn. Uzņēmējas kontā jau ir vairākas pārvarētas krīzes. Tā sajūta, kad kāds pēkšņi ir izslēdzis gaismu, viņai ir labi pazīstama. Varbūt tāpēc viņa arī šādā laikā neatteica interviju, kā to darīja daudzas no IEVAS uzrunātajām uzņēmējām. Agate ir pārliecināta – radoša domāšana ļauj pārvarēt grūtības, turklāt cilvēks ir tāds radījums, kas spēj pielāgoties.

– Šis ir krīzes laiks, bet arī krīzē šūpoles kādam ir lejā un kādam – augšā. Jāprot ātri reaģēt – jūs to izdarījāt un sākāt ražot dezinfekcijas līdzekļus.

– Krīzes apstākļos tiešām ātri pārstrukturizējāmies tieši uz dezinfekcijas līdzekļu ražošanu – līdz šim šis sektors mums nebija attīstīts. Lielu nozīme bija arī tam, ka bija jau gatava receptūra. Paspējām vēl pasūtīt un arī saņemt trūkstošās izejvielas un varējām sāk ražošanu. Domājot ar veselo saprātu, tas šobrīd ir būtiski, jo ir nepieciešams apstādināt koronavīrusa izplatīšanos. Tāpēc varu teikt – mēs strādājam, esam pārprofilējušies, pielāgojuši esošos cilvēku resursus. Darbu neviens nav zaudējis.

Citi lasa

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Marta Kalniņa

Bēres

«Nomira un nomira.» Dēla vārdi satriec filmas «Briljanta roka» aktrises Svetličnajas bēru viesus

Katrīna Jaunslaviete-Ķipure

Māja

Vai drīkst vākt malku valsts mežā?

– Rītdiena šobrīd ir visai neskaidrs jēdziens. No uzņēmuma vadītāja pieņemtajiem lēmumiem ir tik daudz atkarīgs, arī darbinieki.

– Ražošana ir ražošana, to nevar darīt attālināti, bet daļu no biroja darba var. Neesam liels uzņēmums, un šobrīd ir primāri pasargāt darbiniekus. Piemēram, pusdienas tiek atgādātas uz biroju vai paņemtas līdzi no mājām, lai nebūtu vajadzības staigāt apkārt. Raugos, lai mājnieki un darbinieki rūpētos par savu veselību. Tiklīdz kāds nejūtas labi, par to ir jāziņo vadībai. Esam arī nākuši pretī tiem darbiniekiem, kam šobrīd mājās ir mazi skolēni, kuriem pastāvīgi attālināti mācīties vēl ir grūti, –esam elastīgi ar darba stundām, iedodam atvaļinājumu. Galvenais – par dažādām situācijām darbinieki var nākt un runāt. Te visiem jābūt kā vienotam organismam.

– Jādomā, ka ar dezinfekciju jūsu uzņēmumā viss ir kārtībā, bet no darbinieku saslimšanas tāpat neviens nav pasargāts. Kāds ir plāns, ja tas tomēr notiek?

– Tad mēs visi ejam karantīnā, te citu variantu nav. Ražošana tad apstātos, un tas ir liels risks, tāpēc mūsu darbinieku veselība ir prioritāra. Mums ir fantastiski cilvēki, kas to saprot un tiešām rūpējas par sevi. Man kā vadītājai galvenais ir iedot cilvēkiem sajūtu, ka uzņēmums strādā, mēs priecājamies, ka mums ir darbs.

Protams, neziņa ir liela.

Nevienam nevaru pateikt – okei, tajā un tajā datumā ejam atpakaļ normālā režīmā. Un kāds vispār pēc šā visa būs tas normālais režīms? Kas būs ar uzņēmējdarbības vidi, ar ekonomiku kā tādu? Skaidrs, ka tam visam būs tādas sekas, ka tiešām bail pat iedomāties.

– No vadītāja noturības stresa situācijās ļoti atkarīgs psiholoģiskais klimats visā uzņēmumā. Kā jūs pati menedžējat stresu?

– Teikšu godīgi – man šobrīd nav laika stresot. Man ir jārūpējas gan par uzņēmumu, gan cilvēkiem, gan ģimeni. Kā ražojoša uzņēmuma vadītāja es šobrīd nevaru strādāt attālināti. Vakarā pēc darba mani mājās gaida trīs mazas meitiņas, un tāpēc man šobrīd stresam, panikai nav laika. Ko tad tas mainītu? Bažas un satraukumi nerisina problēmu. Es saviem cilvēkiem šobrīd saku tā – skatīsimies, pagaidām varam sataisīt ražošanas plānu nedēļai uz priekšu. Kas un kā būs pēc divām nedēļām – to mēs šobrīd nezinām.

– Nedēļa – kā šobrīd puslīdz prognozējams dzīves nogrieznis?

– Jā. Šādā situācijā ikvienam jābūt atvērtam un elastīgam. Skaidrs ir viens – cilvēku veselība šobrīd ir pirmajā vietā, pārējais ir pakārtoti. Vislabākais ir darboties ar vēsu, atvērtu prātu – mierīgi, nosvērti, atbildīgi.

– Jūs savu produkciju arī eksportējat uz ārvalstīm. Kā šobrīd notiek sadarbība ar ārvalstu partneriem?

– Mēs eksportējam uz Baltijas valstīm, Skandināviju. Galvenokārt pieprasījums saglabājies kā līdz šim, dezinfekcijas līdzekļiem tas, protams, ir audzis.  Ir valstis, kas ieņēmušas nogaidošu pozīciju.  Šobrīd diskutējam ar Skandināviju, jo tur situācija mainās. Piemēram, daudzi mazie veikaliņi ir ciet, cik ilgi – to nezinām. Kāds iekūņojas, norobežojas, aiziet pagrīdē – šis tiešām ir riktīgs Žurkas gads. Katrs sēž savā alā, un tas īstenībā ir ļoti atbildīgi. Protams, citi nevar savus lielākos veikalus fiziski aiztaisīt ciet, jo pārtika mums visiem ir nepieciešama.

– Var teikt, ka eksporta apjomi ir pat pieauguši?

– Eksporta rādītāji šobrīd ir tādi mazliet nesaprotami. Esošie partneri pasūta preci iepriekšējos apjomos, un jāsaka, ka vairāk mēs arī nespētu saražot, jo ražošanas jaudas šobrīd ir novirzītas dezinfekcijas līdzekļu ražošanai. Mums pašreiz nav arī pieejams vajadzīgais iepakojuma daudzums un tilpums – pudeles, pumpīši, jo tas viss Eiropā šobrīd ir liels deficīts. Jāiztiek ar to, kas pagaidām vēl atrodams noliktavā. Tas ir izaicinājums. Šobrīd sēžam birojā un domājam nestandarta risinājumus, jo krājumi beigsies drīz. Iespējams, lietai būs jāpieiet pat ļoti radoši un neierasti.

– Jūs ražojat ekoprodukciju, kas atrodas dārgākā cenu plauktā nekā ierindas ziepes vai trauku mazgājamais līdzeklis. Nav tā, ka cilvēki šobrīd vēlas ko ķīmiskāku, iedarbīgāku un lētāku?

– Nē, to mēs neizjūtam. Tie, kas pirka mūsu produkciju, turpina to darīt. Skatoties uz skaitļiem kopumā – apgrozījums pret pagājušā gada martu ir pat kāpis, jo, protams, klāt nākusi arī dezinfekcijas līdzekļu lietošana, cītīgāka roku mazgāšana. Bet vispār pasaulē tirgū ir pieejami četru veidu dezinfekcijas līdzekļi – uz spirta bāzes ar vismaz 70 procentu koncentrāciju, hlora atvasinājumus saturošie, amonija savienojumu dezinfektanti un līdzekļi uz ūdeņraža peroksīda bāzes.  Visi četri ir atzīti dezinfekcijas līdzekļi, jo darbojas gan pret vīrusiem, gan baktērijām. Piemēram, Amerikā, kur situācija šobrīd ir ļoti kritiska, par veselību atbildīgās institūcijas izstrādājušas oficiālu sarakstu ar visiem tīrāmajiem līdzekļiem, kas strādā pret koronavīrusu. Panika rodas tad, kad informācijas trūkst. Un tad pietrūkst arī griķu.

– Jūs šajā krīzē ne mirkli nav piemeklējusi panika?

Nē, mums šī nav ne pirmā, ne pēdējā krīze. Jau esam pārdzīvojuši finanšu krīzi, tagad ir šī. Arī šis viss reiz beigsies. Cilvēks ir tāds radījums, kas ir spējīgs pielāgoties. Galvenais, lai nav panikas. Es saprotu, ka par to ir vieglāk runāt nekā izdarīt, bet Latvijā esam maza nācija.

Mums šobrīd savaldīt, sastrukturizēt cilvēkus ir vieglāk nekā lielām nācijām.

– Jūs kaut kā pravietiski esat izvēlējusies darbības sfēru.

– Tā sanāca! Drīzāk sakritība. Pašreiz mēs tiekam galā, un ceru, ka valsts palīdzību lūgt nevajadzēs. Taču mēs esam ļoti atkarīgi no izejvielām un to piegādēm. Ja šie kanāli strādās, ja kravu pārvadājumi netiks apturēti un kravas laidīs pāri robežām, tad viss būs labi. Spēsim turpināt strādāt. Bet tas neatceļ to, ka šobrīd ir ļoti daudz nozaru, kas ir katastrofāli cietušas īsā laika periodā, – tūrisms, mediju nozare, nepārtikas mazumtirdzniecība. Mēs pašreiz strādājam, bet, kā būs pēc nedēļas, – to neviens nezina.

– No kādām valstīm jūs iepērkat izejvielas?

– No Eiropas – lielākoties Skandināvijas, Vācijas. Tomēr Eiropā ļoti trūkst mums vajadzīgo lietu – to pašu taras pumpīšu un sprejveida izsmidzinātāju, jo tas viss nāk pārsvarā no Ķīnas. Tagad ir jūtamas sekas, jo noliktavas Eiropā ir izpirktas. Paies laiks, kamēr Ķīnas virziens atgūsies un iekustēsies.

– Jūs reiz esat teikusi, ka cilvēkam, kas ir uzņēmējdarbībā, jābūt gatavam zaudēt visu.

– Jā, tā ir. Taču – ja mums ir vesela ģimene, ir divas rokas, kājas un galva uz pleciem, viss būs labi. Jā, tagad ir pagrūtāk, bet neviens jau neliedz domāt, ko darīt gadījumā, ja viss sabrūk. Pēc tam noskurināties un iet tālāk. Tāpēc ir svarīgi pielāgoties un visu darīt vēsu prātu. Valsts piedāvātā palīdzība uzņēmumiem dīkstāvē ir ļoti laba lieta, cilvēkiem vismaz būs iztikas līdzekļi, par ko nopirkt tos pašus kartupeļus un griķus. Tas sabiedrību nomierina.

– Jūs esat uzņēmuma līdzīpašniece un faktiski to vadāt kopā ar vīru. Kurš kuru atvēsina, kad vajag to vēso prātu?

– Mēs dalām pienākumus un atbildību. Manā atbildībā vairāk ir produktu attīstība, ražošana, vīram – pārdošana. Pašreiz esam elastīgi. Ja vajag – ejam un fiziski palīdzam ražošanas cehā, ja vajag – mazgājam grīdas. Īstenībā tas ir forši. Protams, darbs tiek nests arī uz mājām – tā ir bijis vienmēr. Biznesā nav tā, ka tev pulksten piecos pildspalva nokrīt uz galda un vari atslēgt smadzenes. Par laimi, vīrs Kristaps ir ļoti nosvērts. Es varu būt visai temperamentīga nekrīzes apstākļos, bet nopietnā krīzē kā šī – tad es piebremzēju. Pieredze ļauj skatīties uz lietām mierīgāk. Viss sliktais reiz beigsies. Mums arī ir ļoti paveicies, ka mana fantastiskā mamma pa dienu pieskata mūsu bērnus. Dvīnēm ir divi gadi un vecākajai meitai gandrīz piecarpus.

– Kas, jūsuprāt, mūs sagaida pēc šā visa?

– Tas ir ietekmējis ikvienu, sākot no kaimiņa un beidzot ar kādu pasaules otrā malā. Daudz kas būs jābūvē no nulles. Un es nezinu, vai tas ir slikti vai labi… Kas attiecas uz mūsu uzņēmumu – ar vēsu prātu mēģināsim veidot buferi, lai izturētu triecienu, ja pēkšņi aptrūksies izejvielas. Kad krīze beigsies, gribētos atkal ceļot. Bija jāatceļ ceļojums uz Karību salām, un labi, ka tā, citādi būtu palikuši dīķim otrā pusē. Kad šis viss beigsies, iesākumā dosimies ceļojumā netālu – lai, ja kas, var ar kājām atnākt mājās (smejas). Bet vispār tad gribēsies aizbraukt uz Itāliju!