Psihoterapeita viedoklis: Šķirto ģimeņu bērnu trauma. Vai tāda pastāv?

Skaidro 
GUNTA ANDŽĀNE, 
ārste psihoterapeite

Šķiršanās no kāda vecāka, tātad no cilvēka, kam jārada harmoniska un laimīga vide, kurā bērns var augt un būt laimīgs, atstāj iespaidu.

«Noteikti nē! Šāda sakarība nepastāv, jo nekas šajā dzīvē nav viennozīmīgs. Cik cilvēku, tik iespēju, kā situāciju pārvarēt un tajā dzīvot. Pirmkārt, jāņem vērā, ka esam tendēti uz izdzīvošanu un mūs sargā psiholoģiskie aizsardzības mehānismi. Otrkārt, lai cik skaudra ir dzīves realitāte, mēs tomēr neesam vieni. Mums ir radniecīgas saites, draugu loks, vajadzības gadījumā iesaistās valsts institūcijas. Ļoti reti ir situācijas, kad cilvēks izkrīt cauri visiem šiem sietiem un paliek pilnīgi viens. Bērns ir spējīgs adaptēties, un tas, kas vienam šķitīs briesmīgi, otram nebūs nekas sevišķs. 

Vairāk nekā trīsdesmit gadu strādājot ar bērniem, esmu piefiksējusi: vienlīdz daudz ir gan tādu, kuri saka – kaut vecāki ātrāk izšķirtos, es šo vairs nevaru izturēt –, gan tādu, kas ir gatavi darīt visu un vēl vairāk, lai tikai vecāki paliktu kopā. Arī pieaugušo vidū, kuri nāk terapijā, ir tādi, kas priecājas, ka vecāki nemocījās un aizgāja katrs uz savu pusi, un ir tādi, kas atzīst: kopš brīža, kad vecāki izšķīrās, mana dzīve ir sašķīdusi drumslās. Tāpēc tas, kādas sekas atstāj vecāku šķiršanās, atkarīgs gan no cilvēka, gan vecākiem un tā, cik cieņpilni viņi izšķīrās un kādas attiecības saglabājās turpmāk. Katram jāatrod nevis labākais, bet optimālais scenārijs, jo šķiršanās pati par sevi, protams, nav nekas labs, taču tā ir arī dzīves sastāvdaļa. Mēs šķiramies un piedzīvojam zaudējumus visu laiku: jau piedzimstot mūs izgrūž no paradīzes, tad noņem no mammas krūts, līdz pat tik banālam piemēram kā pazaudēta somiņa vai nespēja ielīst mīļākajā kleitā.