Rīga +20°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Jāatzīst, ka brīvo brīžu man tikpat kā nav,» stāsta Justīne Kulakova-Sipņevska, kas jau 15 gadus dzīvo ārzemēs. Ar vīru Deividu un trim bērniem viņa mitinās Francijā, Tuluzā. «Es spēlēju gan moderno, gan baroka vijoli, uzstājos gan kamerkoncertos, gan ar orķestri. Darbojos arī mākslinieciski pedagoģiskajā projektā, kurā mācu bērniem mūziku no pilsētas nelabvēlīgajiem rajoniem. Šobrīd man ir ļoti būtisks tieši pedagoģiskais darbs. Bet, ja runā par skatuvi, tagad darbojos kā brīvmāksliniece, kas, no vienas puses, ir riskantāk, bet, no otras, man ir vieglāk saplānot savu laiku, lai veltītu to ģimenei.»
Pavisam drīz viņa ar virtuozo vijoles spēli priecēs klausītājus tēvam veltītajā koncertē Sirds kā pērkondārds. «Aktīvi sekoju līdzi koncerta organizatoriskajiem darbiem. Pašlaik cītīgi mēģinu.
Koncertā skanēs Romance vijolei un klavierēm, kas ir man un tētim īpašs skaņdarbs, kuru bieži spēlējām divatā. Šī būs pirmā reize, kad spēlēšu to bez viņa,» saka Justīne.
Maijā viņa dzimteni apmeklēs tikai uz dažām dienām. «Gribēju braukt ar ģimeni, bet diemžēl vīrs ir ļoti aizņemts, tāpēc Latvijā mana galvenā prioritāte būs gatavošanās koncertam. Protams, satikšu tanti Maiju Kulakovu, varbūt izdosies aizbraukt uz Līvāniem, bet to vēl skaidri nezinu,» stāsta Justīne.
Ilgāku braucienu ar ģimeni uz Latviju viņa ieplānojusi vasarā. Šķiet, ka nupat vēl vakar komponists Juris Kulakovs kopā ar Pērkonu spridzināja uz skatuves vai arī iekūlās kādā jautrā piedzīvojumā. Tomēr ir pagājuši jau gandrīz trīs mēneši, kopš viņš devās mūžībā. Viņa pēkšņā nāve 12. februārī bija trieciens visiem. «Vēl neesmu pieradusi, ka tēta nav.
Dažreiz man gribas viņam uzrakstīt vai kaut ko aizsūtīt vacapā. Un tad attopos…
Man joprojām ir brīži, kad sažņaudzas sirds un kļūst skumji. Tie ir brīži, kad saprotu, ka turpmāk dzīve būs citādāka,» saka vijolniece. Viņa atklāj, ka tikt galā ar sāpīgo zaudējumu palīdz spēks un izturība, ko mantojusi no tēta un mammas arhitektes Lienes Kulakovas. «Varu būt laimīga par to, ka mans dzīves temps šobrīd ir ātrs. Aizņemtība palīdz neieslīgt melanholijā un grūtsirdībā. Tempā dzīvojot, es vienkārši daru un pieņemu visu, kāds tas ir. Jā, man mēdz būt skumji, bet laiks dziedē,» pārliecināta Justīne.
Viņa atzīst, ka attāluma dēļ neizdevās tik bieži satikties ar tēti, tomēr tas nebija šķērslis, lai abi saprastos no pusvārda. «Kad izdevās satikties vai sazvanīties, varējām runāt par visu. Mums nebija tabu tēmu,» atzīst Justīne. Mūziķe atklāj, ka pēdējo reizi ar tēvu runāja mazliet vairāk nekā diennakti pirms viņa aiziešanas. «Es todien biju ļoti aizņemta, bet man pēkšņi radās vēlme viņam piezvanīt. Kad zvanīju, tētis neatbildēja. Pēc trim minūtēm viņš atzvanīja,» atminas viņa. Pēdējā saruna bija gara un sirsnīga. «Mēs runājām par mašīnām, mūziku un ģimeni. Un beigās viens otram pateicām: «Es tevi mīlu!»,» stāsta Kulakova meita.
Dienu vēlāk Justīne no mammas saņēma sēru ziņu. «Man šķiet, ka viņš sevi sadedzināja. Nebija tā, ka tētis nerūpējās par savu veselību, viņš bija pat ļoti ieinteresēts, lai to uzlabotu. Bet radoši cilvēki mēdz aizrauties strādājot. Un tā bija arī tētim – kad viņš ļāvās gara lidojumam, fiziskā pasaule viņam palika otršķirīga,» saka Justīne.
Plašāk lasiet žurnāla Privātā Dzīve jaunākajā numurā!
